Jauna meitene atnāca pie sava tēva un teica:
– Tēt, es esmu piekususi, man ir tik smaga dzīve, tādas grūtības un problēmas un ir sajūta, ka visu laiku peldu pret straumi. Šķiet, ka man vairs nav spēka… Ko man darīt?

Atbildes vietā tēvs paņēma trīs vienādus katliņus, piepildīja tos ar ūdeni un uzlika vārīties uz uguns. Vienā viņš iemeta burkānu, otrā – olu, trešajā iebēra kafijas graudus.

Pēc neilga brīža viņš izņēma no ūdens burkānu un olu, un ielēja krūzītē kafiju no trešā katliņa.
– Kas mainījās? – viņš jautāja meitai.
– Ola un burkāns izvārījās, bet kafijas graudi izšķīda ūdenī – meita atbildēja.

– Nē, meitiņ, tas ir tikai paviršs skats uz lietām.
Paskaties – ciets burkāns kļuva mīksts un padevīgs. Trausla un šķidra ola – kļuva cieta. Ārēji tie gandrīz nemaz neizmainījās, bet struktūra izmainījās pilnībā, pateicoties vienādu nelabvēlīgo apstākļu ietekmei – vārīšanai ūdenī.
Tā arī cilvēki – ārēji stiprie var sabrukt un kļūt vāji tur, kur ārēji trauslie un maigie iegūst stiprību un izturību…

– Un kafija? – jautāja meita.
– О! Tas ir pats interesantākais! Kafijas graudi izšķīfa pilnībā jaunajā, nelabvēlīgajā vidē un izmainīja vidi – pārvērta verdošu ūdeni par aromātisku garšīgu dzērienu. Ir Īpaši cilvēki, kas neizmainās apstākļu ietekmē – viņi maina pašus apstākļus un pārvērš tos pavisam jaunās, lieliskās iespējās, no kā iegūt labumu un zināšanas.

/Paldies par šo Gintai Filiai Solis/