Cik jauki būtu iemācīties no neviena neko negaidīt. Brīva sajūta. Tad var saņemt tāpat kā nesaņemt un abos gadījumos nebūs vilšanās. Var saņemt un vilties, jo netiek saņemts cerētais un iedomātais. Var nesaņemt un vilties, jo netiek saņemts nekas.

Gaidu piepildījums cilvēku padara laimīgu. Viss uzsvars tiek likts uz gaidām. Gaidas rodās no vēlmēm. Es vēlos sev jaunu ‘’to un to’’.  Līdz ko iedomājos- man vajag, automātiski izjūtu- man pietrūkst.Vajadzība ar pietrūkumu iet roku rokā. Tad iestājas gaidīšanas režīms.   Pietrūkums sadodas rokās ar vēlmēm. Vēlmes rada alkas.Viss atkarīgs, cik spēcīga ir alku intensitāte.
„Es vēlos bērnus!” „Es ļoti, ļoti vēlos bērnus!”

„Es vēlos jaunu telefonu!” „Es ļoti, ļoti vēlos jaunu telefonu!”

„Es vēlos …..!” „Es ļoti, ļoti vēlos! „

Tas nekad neapstājas, nekad! Vēlmes dzenā uz priekšu un atpakaļ.

Tad ko- neko nevēlēties? Palikt kā nekonekadnekur? Palikt kā mietam, vienaldzīgam, bezjūtīgam? Vai tad nav tā, ka jo stiprāk es vēlos, jo intensīvāk es dzenos pēc tā, ko iekāroju? Brīžiem pat neskatoties uz neko, pat to, ja nodaru kādam pāri dzenoties pēc  tā, ko vēlos.
Cik jauki būtu iemācīties no neviena neko negaidīt. Saņem-labi, nesaņem-arī labi! Pagaidām ir saņem-ļoti labi, nesaņem- ļoti slikti. Bieži vien nesaņemot cilvēks var nolekt no jumta, sagraizīt savas vēnas…tik stipri nodara pāri tas, kad nepiepildās gaidas. Ir citi, kas slīcinās alkoholā, narkotikās, nodarbojās ar sava ķermeņa spīdzināšanu un lēnu iznīcināšanu.

Būtu ļoti muļķīgi priecāties, ja nesaņem to, ko esi iecerējis! Kāpēc muļķīgi? Tāpēc, ka pierasts ir bēdāties, satraukties, dusmoties. Reakcija ir automātiska, tā mūs iegrūž pārdzīvojumos. Bet kurš labprātīgi izvēlās pārdzīvojumus? Tieši tāpēc ir ļoti svarīgi saņemt to, kas iecerēts…Bet, ne vienmēr sanāk! Bieži vien sanāk nesaņemt. Ko darīt ar tām sajūtām, kad vilšānās ir ņēmusi virsroku? Neko- bezpalīdzīgi ļauties. Uz neko citu laikam neesmu spējīgs, kā tikai ļauties izmisumam, apātijai, bailēm, dusmām un visai pārējai sajūtu un emociju gammai, pār kuru man nav nekādas varas.
Manas alkas mani dzen, es nevaru tās apstādināt, tās ir kā viļņi jūrā. Varbūt vienīgais, ko es varu ir sagatavot atkāpšanās ceļu. Scenāriju- ja nu neizdodās,ko tad?  Un tiklīdz man šāds  scenārijs parādās, es esmu sagatavojies. Ja esmu sagatavojies, tas nozīmē, ka man nebūs jāizjūt nepatīkami pārsteigumi un šoks. Jeb, precīzāk, mazināsies to intensitāte.  Es varu izjust vilšanos, bet ne tik lielu, lai kristu depresijā. To man nodrošinātu sagatavošanās tam, ja nepiepildās iecerētais.

Un varbūt tad  varētu vieglāk un bez saspringuma tiekties pēc tā, kas iecerēts.  Paliek vieglāk, ja ir sagatavošanās gan tam, ja izdodās, gan tam, ja neizdodās. Parādās tāda kā brīva telpa! Tad nav jākļūst par mietu, tad var vēlēties, tieksties, cerēt, bet būt gatavam arī ja nesanāk, ja neizdodas.
Cik jauki būtu iemācīties no neviena neko negaidīt.