Uzkritīs sniegs un visu apsegs. Tad netīrumi, kas uz zemes balti kļūs, it kā izgaisuši.
Vai pāridarījumus arī iespējams tā apsegt, kad tie izgaist it kā nebijuši? Vai iespējams?
Varbūt var pazust šajā baltumā, nogulties uz zemes, apsnigt, nometot visu lieko, kas bijis netīrs? Un ļauties… Tā vienkārši ļauties…
Neko nesaki, Tu tāpat esi balta…cits varbūt redz tevi netīru, es baltu… Un nav nozīmes kāpēc…Tu balta man esi un viss…
Kaut ik vienam būtu kāds baltais, it īpaši tad, ja vieni vienīgi dubļi visapkārt! Pietiek ar vienu… Pietiek…
Cerība rodas skatoties kā lēni krīt sniegs apsedzot visu ar savu balto spēku. Kaut kā tīri paliek un viegli…
Tu stāvi blakus, mēs reizē apsniegam… un varbūt pat neapjaut, cik baltu Tevi redzu…
Cik BALTU…!
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]
