Mēs visi vēlamies būt laimīgi un veiksmīgi. Kā to sasniegt? Lai būtu harmonijā ar sevi, ir jāiemācās pateikt “JĀ” vairākiem faktoriem.
Četri :JĀ” atgādina par pašām galvenajām un vienkāršākajām lietām mūsu dzīvē.
Pirmais “JĀ” ir jāpasaka visai Pasaulei, pieņemot to tādu, kāda tā ir.
Pasaulei nav emocionāla satura, tā ir tāda, kāda tā ir, bet ne tāda, kādu tu to sajūti, atkarībā no notikumiem tavā dzīvē.
Pasaulē ir labestība un ļaunums, laime un kataklizmas, tas viss ir jāpieņem, to visu ir jāapzinās un nevajag baidīties. Absolūti visi notikumi, kā labie, tā arī ļaunie – ir mūsu realitāte, un baidīties no tās ir bezjēdzīgi. Tas viss notiek ar mums un bez mums.
Otrais “JĀ” ir jāpasaka Dzīvei.
Dzīve, tāpat kā pasaule, ir jāpieņem kopā ar visām tās īpatnībām, plusiem un mīnusiem. Dzīvē notiek gan briesmas, gan nodevības, apmāns, bet tā ir tikai daļa no visa, kas veido mūsu esību. Bez tā visa ir vēl ļoti daudz dažādu aspektu, un tie visi kopā veido mūsu dzīvi. Mums šodien var piederēt viss, bet rīt nebūt nekā, taču tās ir tikai dažādās mūsu dzīves izpausmes. Katra neveiksme – ir notikums, kas jāpieņem,un kā dēļ nav jāsatraucas.
Te īsti vietā ir sena ķīniešu pritča par viedo vīru un balto zirgu.
Kādā ķīniešu ciematā dzīvoja vecs vīrs. Viņš bija nabadzīgs un vienīgais, kas viņam piederēja, bija brīnisķīgs balts zirgs. Pat bagātnieki un karalis vēlējās no viņa to atpirkt, taču vecais vīrs teica, ka nevienam to nepārdos, jo draugus nedrīkst pārdot. Taču vienā rītā viņš savu zirgu stallī vairs neatrada. Daļa ciema ļaužu viņam juta līdz, daļa slepeni priecājās. Cilvēki sprieda: kāda briesmīga nelaime, pazaudēt vienīgo, kas pieder. Taču vecais vīrs to visu uztvēra mierīgi.
Pagāja vairākas dienas un zirgs atgriezās, līdzi atvedot vairākus skaistus zirgus. Daļa ciema ļaužu priecājās, daļa skauda. Tagad visi apsprieda, kā gan vecajam paveicies, ka nelaime līdzi sev atnesusi tādu lielu laimi. Un tikai pats vecais vīrs neko par to netaica, un bija mierīgs, vienkārši pieņēma visu tā, kā tas ir.
Vienīgais vecā vīra dēls sāka iejāt jaunos zirgus. Neveiksmīgi zirgam palīdēja kāja, un dēls nokrita, un salauza abas kājas.. Un atkal daļa ciema ļaužu juta viņam līdz, bet daļa klusībā priecājās. Tikai vecais vīrs atkal palika mierīgs.
Pēc nedēļas valstī sākās karš, un visus jaunos vīriešus iesauca armijā, izņemot vecā vīra dēlu, jo tam bija salauztas kājas. Un atkal ļaudis runāja, ka nelaimi nomainījusi laime, ka vecajam vīram paveicās. Taču vecais vīrs bija gudrs un teica, ka dzīve ir jāpieņem tāda, kāda tā ir un viss ir Dieva rokās, un mūsu uzdevums ir to nodzīvot, nesodot , neapspriežot, bet pieņemot visu, kā tas ir. Nosodīt nozīmē, neattīstīties. Dzīve, tas ir viens brīnumains un garš ceļojums, kurā nedrīkst apstāties.
Trešais “JĀ” ir pieņemt sevi – ļoti svarīgi to izdarīt ikvienam no mums.
Tas nav viegls solis, tašu ir pa spēkam ikvienam. Apzinies sevi šobrīd un pieņem tādu, kāds esi – ar visām savām problēmām, priekiem un bēdām, uzvarām un zaudējumiem, mīlestību un naidu. Tas viss esi tu. Un nevajag censties neko tēlot – tikai pieņemt. Kad cilvēkam neizdodas to izdarīt, viņš var ierauties sevī, pārstāt normāli komunicēt ar citiem, tātad attīstīties. Citos gadījumos, kad cilvēks nav sevi pieņēmis, viņš cenšas spēlēt lomu, kuru pats sev izdomājis, tēlojot to, kas patiesībā nav.
Ceturtais “JĀ” ir jāpasaka Šim Mirklim.
To nav nemaz tik viegli izdarīt, jo mēs bieži vien lidināmies mākoņos, sapņojam par skaistāku dzīvi, ceļam gaisa pilis, un aizmirstam par to, ka dzīve notiek šeit un tagad. Mēs aizmirstam par to, ka tas viss, kas mums ir šobrīd – visi notikumi, grūtības, cilvēki, lietas, darbi ir paši svarīgākie, labākie un vajadzīgākie tieši šobrīd. Un tas viss ir jāpieņem un jāiemīl bez nosacījumiem.
Visi četri “JĀ” māca mums mīlestību, labestību, būt harmonijā ar sevi un pasauli, atgādina par vienkāršākajām lietām, kas palīdzēs mums būt laimīgākiem un priecīgākiem.
Neaizmirsti katru dienu pateikt “JĀ” Pasaulei, Sev, Šim Mirklim un katra diena tev dāvās daudz patīkamu emociju.
Autors: Mihails Ļitvaks
Avots: www.econet.ru/
Tulkoja: Ginta FS
https://gintafiliasolis.wordpress.com/
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]