“Un kurš gan tev teica, ka jātic visam, ko tev saka, ko tev grib iestāstīt? Un kurš gan labāk par tevi var zināt? Ak, tu nezini kā tev labāk? Kamēr nezini, tikmēr esi atkarīga no citu viedokļiem, n-tajiem ieteikumiem. Parasti jau iesaka to, kas der pašam…Un tas kas der pašam ne vienmēr derēs arī tev!
Zin’, papriekšu ir jāsāk ar mazām lietām. Vienmēr gribās iegūt baigo rezultātu ieguldot maz darba…Maz darba, mazs rezultāts. Nevar visu gribēt uzreiz. Papriekšu vajag darīt un negaidīt lielus rezultātus. Viss atnāk ar laiku. Un ja kāds sola lielus rezultātus ar mazu piepūli, tad visticamāk tas ir blēdis.
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]
