“NEVIENS NEVIENAM NEPIEDER.”
Bet katrs tomēr kaut ko cer.
Ka no tā visa, kas tev ir,
tev kaut kas man ir jāpiešķir.
Ir saule, debesis,
Un maize abrā rūgst.
Un bērni dzimst –
Nekā jau nepietrūkst.
Plaukst pasakains rīts
Kā vismaigākais zīds
Tik plūstošs un tīrs
Vēl steigas un rūpju
neaptraipīts.
Aizver acis….redzi,maza puķīte zied.
nezina mērķi tā savu
vienkārši uzzied un zied.
Bērnības atmiņas,
tās lidinās un lidinās,
kā krāsaini taureņi,
kā milzīga saulespuķe,
tai tālajā,mežā,neatrastā….
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]
