Un tad viņš kļuva lepns un augstprātīgs. Lepnums rodas tad, kad cilvēks pārspīlēti redz savas pozitīvās īpašības, negatīvās nepamanot vai neredzot vispār. Augstprātība tad, kad šķiet dēļ savām pozitīvajām īpašībām viņš ir pārāks par citiem.
“Tu neesi pietiekami labs…Tev vienmēr ir kaut kādi trūkumi. Re, paskaties uz viņu-paskaties kā viņš dzīvo! ‘Ņem piemēru! Esi kā viņš! Kāds nejēga tu esi! Nē nu patiesi- paskaties uz sevi. Nulle! Pilnīga un apaļa nulle tu esi! Nekāda labuma no tevis, norakstīts cilvēks! Kam tu tāds esi vajadzīgs? Kam? Nožēlojamais…” Balss galvā!
Lai patiktu vajadzīgs iemesls. Lai nepatiktu vajadzīgs iemesls. Vienaldzība ir tad, ja ne šis ne tas.
“Ļauj man sasisties. Tu tik ļoti par mani rūpējies, ka neļauj man ne reizi nokrist. Tu tik ļoti mani sargā, žēlo, ka es nezinu, kas ir sāpes.”, viņa teica
Pa to pašu ceļu ejot mēs nekad vairs nesatiksimies. Un es tev ieskatos dziļi acīs. Ierakstu tās savās atmiņās- tavas skaistās acis.
Viņa dzīvo citu dēļ. Upurē sevi, savu dzīvi, savu laiku-citiem. LAI TIE CITI DOMĀTU, KA VIŅA IR LABA. Ka viņa ir kaut kā vērta, viņa ir nozīmīga. Viņa dzīvo, lai citi domātu. Viņa nedzīvo, lai tāda būtu pati no sevis, jo viņai liekas, ka ir tā, ko citi saka un domā par viņu. Visas cerības ir liktas uz citu domām. Līdzīgi kā celefāna maisiņam vējā- tam nav nekādas brīvas izvēles lidot tur, kur tas vēlās…Vējš viņu dzenā šurpu turpu.
Kad esi tur, kur tu esi, tad liekas, ka citur ir labāk. Kad nonāc citur, kādu brīdi ir labi. Bet, rodas sajūta, ka tomēr tur nav tik labi, kaut kur citur ir labāk… Kad nonāc tur, kur likās, ka ir it kā labāk- kādu brīdi patiešām ir labi- bet, tad atkal sāk likties, ka tomēr citur ir vēl labāk……. Un tad nonāc tur, kur likās, ka ir vēl labāk, bet izrādās, ka tur ir tik slikti, ka gribās atpakaļ tur, kur likās, ka bija labi. Kad nonāc atpakaļ, kādu brīdi patiešām šķiet, ka ir labi, bet….varbūt tomēr tur tajā citā vietā ir labāk… un…
Vakar vakarā pulksten 19:21 un precīzi 45 sekundē viņu nosauca par STULBENI…Vārdi kā bulta ietriecās neredzamajā rētā un tā sāka asiņot.
Jūs zināt to sajūtu – “kā pirmo reizi”? Jā, tas vārds KĀ… Jo savu sievieti es zinu jau vairāk nekā daudzus gadus. Sieviete kā sieviete, nekā īpaši neatšķiras no pārējām, tik vien kā mana. Tik ļoti pierasta, tik ļoti ikdienišķa. Nē, es nesaku, ka garlaicīga vai apnicīga. Vienkārši pierasta, līdz ar to kļuvusi parasta.
Tās sadrūmušās, nepamierinātās sejas- tās tevi uztrauc? Tās tev noēd garastāvokli? Tās tev liek justies nelaimīgam? Tās tev bojā prieku?
Lai patiktu vajadzīgs iemesls. Lai nepatiktu vajadzīgs iemesls. Vienaldzība ir tad, ja ne šis ne tas.
Viņā iededzās gaisma. Pirmo reizi mūžā. Tāda tīra, nesačakarēta gaisma. Citi to sauc par iemīlēšanos, simpātijām, mīlestību. Viņa- par gaismu. Jo kad vispakārt tumšs, tad prasās gaismas.
Tik daudz nevajadzīgo, kas grib būt vajadzīgi, noderīgi…Kas grib kādam piederēt…Viņi nav nevajadzīgi- viņi jūtās nevajadzīgi…Līdz ar to nenozīmīgi, pamesti, lieki. Kā konfekšu papīriņi…pirms tam ar savu košumu pievilinājuši, bet kad konfekte apēsta-izmesti miskastē. Tādi viņi arī staigā pa pasauli- izmesti…. Ar tukšiem skatieniem, vienaldzīgām sejām…
Viņai ir bail no kritikas. Viņa negrib to dzirdēt. Negrib un viss! Ja kritizēsi, viņa raudās, jo būs samīdīts viņas lepnums. Nekad nekritizē viņu, nepieskaries viņai, liec mierā! Nepacel balsi, nebļauj! Tev liekas, ka tu palīdzi ar savu bļaušanu, bet tu viņu biedē, tu viņu sadrupini, tu viņu iznīcini. Viņa baidās un krīt. Un tā ir viņas VĀJĀ VIETA. Katram ir vājās vietas. Viņai bail no kritikas!
Tiem cilvēkiem nekad nepietiek siltuma! Viņi trīc no aukstuma…. Salst…
Kaut kā ātri pierod pie labumiem. Ja kāds pasniedz roku aiz laipnības, otrreiz jau sāk likties, ka tas ir viņa pienākums- būt laipnam un pasniegt roku.
Mainot šodienu, mainās arī cilvēka rītdiena. Tikai tas nekad nesanāks bez paša tiešas līdzdarbības.
Vārdi apvaino, vārdi ievaino…. Vārdi nomierina, vārdi iedvesmo…. Vārdi izmej, vārdi nicina…Vārdi sajūsmina, vārdi atvieglo…Vārdi sāpina, vārdi iznīcina…Vārdi pamāca, vārdi iedrošina… Vārdi padara priecīgu, padara bēdīgu… Izeiktais vārds kā bulta vai nu trāpa pa neredzamo rētu un sāpina, vai trāpa un ārstē…
„Tikai nepadomā par mani neko sliktu-labi?!” „Es gribu tev izpatikt!”
Kurš gan liekot roku uz sirds var pateikt: „Jā, tagad man viss ir pietiekami, un esmu laimīgs mūžīgi mūžos?” Patiesībā ir tieši otrādi. Ar laimi parasti saistās kādas nākotnes gaidas. Kad man būs liela māja, tad es jutīšos laimīga. Kad iegūšu to ilgi kāroto amatu, tad nu gan beidzot būs laime pilnībā.
Man vajag vairāk…Es dzenos pēc vairāk. Man nekad nepietiek, es gribu vēl, vēl, vēl…. Es meklēju savu patvērumu daudzumā. Man nepietiek ar vienu konfekti, man vajag divas, trīs, četras piecas… man nepietiek ar vienu sievieti, man vajag divas, trīs, četras, piecas… Man nepietiek ar vienu datoru, ar vienu automašīnu…Es esmu kā apmāts ar skriešanu pēc varāk, daudzāk, biežāk… Man nepietiek ar vienu pāri kurpju, man vajag vairāk- nekas, kad kājas ir tikai divas un uz tām var uzvikt tikai vienu pāri kurpju-tikai vienu. Alkatības pārņemts…
…viss, ko saku ir patiesi un tieši…… bēda ir tā, ka mūsdienu sabiedrībā tic vairāk meliem un , ja kāds saka patiesību , tad kā likums viņam neviens netic vai uztver to par joku… Lielākoties, mūsu savstarpējās attiecības vienam ar otru ir ļoti virspusējas. Vīram ar sievu, māsai ar brāli, tēvam ar dēlu, draugam ar draugu un tā var turpināt pilnīgi par visām cilvēku savstarpēji veidotajām attiecībām.
Viņš gribēja tev pienākt klāt. Bet pagāja garām. Neuzdrošinājās. Gribēja, bet sastinga. Viņa kautrīgums nelaiž. Un lai arī tu sajuti viņa gribēšanu pietuvoties, it kā domās gaidīji, bet nesagaidīji. Jūs palikāt attālumā viens no otra.
Plkst. 04:00 no rīta…. Tikko piecēlos. Ārā vēl saulīte nav uzaususi. Slapjš, rasa, migla auksts un tumšs. Taču tas nemazina manu 10 gadīgā puišeļa sajūsmu un prieku par drīzumā gaidāmo piedzīvojumu.Vectēvs jau apģērbies un liek spainī makšķeres. Arī man ir jāsaģērbjas silti. Krekls, džemperis un vecmammas vecā pufaika ar caurumiem, arī galošas… un kāda starpība, galvenais, lai silts. Neviens, izņemot vectēvu, tāpat neredzēs. Vēlāk, kad būs uzlēkusi saulīte un gaiss iesilis līdz grādiem 20 , varēs vilkt nost. Un vēlāk ap 12:00 jau sēdēt bez krekliem kā jau vasarā, laivā uz ezera. Ehh… cik labi, cik skaisti un patīkami ir darīt to, ko Tu no visas sirds vēlies, un darīt to tieši tad, kad vēlies!
Lielā sancensība, mūžīgais skrējiens. Arī skudra neapstājas meklējot labsajūtu. Pūznis jāuzbūvē, tik daudz jāizdara. Cilvēks skrien meklējot labsajūtu. Tik daudz jādara, lai to sasniegtu. Vai nav tā, ka mēs visu daram, lai gūtu mieru un labsajūtu? Skaists vārds-labsajūta. Sajūta, kas ziņo- viss ir labi, viss ir sakārtots, viss ir mierā.
Un viņa teica-tev jāiemācās dzīvē atlaist nevis paturēt. Paturams nav nekas. Tu ļoti labi esi iemācījies paturēt, bet vai tik pat labi proti arī atlaist? Nekas nepaliks pie tevis uz visiem laikiem. Tas nenozīmē, ka viss jāaizmet prot, no visa jāatbrīvojās. Tev tikai jāiemācās atlaist.
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]
