Es esmu tas, kā tu mani uztver. Es nevaru būt cits. Tavs paša apzīmējums, kas izgaismojas tavā prātā mani ieraugot, par mani padomājot. Sajūtas uzbur skici, domas baro. Un tavā priekšā parādās tēls, kurš liekas pašpietiekams, pats no sevis esošs- reāls.

„Paliec  vēl drusku- uzkavējies….!”

Zini, viss patiesais ir rets.  Īsts pieskāriens nāk negaidot un reti. Biežums to padara par pierastu. Tie retie mirkļi, kas caurstrāvoti ar neviltotu prieku un kopā būšanu atnāk un aiziet, ilgi neuzkavējās. Un tad gribās mākslīgi tos uzburt un uzpūst- nevajag!

Tu nevari noķert vēju! Tas nekad nepaliks plaukstās. Vējš ir netverams, bet tajā pašā laikā spēcīgs. Tas var iešūpot zāli, kokus, ūdeni. Tas var sagraut mājas, nest postu, tas var atveldzēt karstā laikā. Bet nekad to nevar pakļaut, tas nepakļaujās, tas nedara tā, kā gribētos, kā vajadzētu.  Tas plūst bez kontroles, pieņemas spēkā bez kontroles, norimst bez kontroles.  Var prognozēt tā stiprumu, bet nekad nevar zināt tieši. Var sajust, bet ne satvert un paturēt.

Ak, kāpēc gan tu neesi tāda, kādu es esmu gribējis? Kāpēc tu nespēlē pēc manas stabules? Kāpēc atšķiries? Tu tik tuva man esi bijusi un reizē tāla. Kāpēc tu nedari tā, kā man gribētos? Kāpēc neļaujies manam diktātam? Es visu laiku esmu gribējis tevi tādu, kādu esmu savās iedomās radījis- kā tēlu, kas apmierina visas manas vēlmes un vajadzības.

Un viņa teica: „Zini, mums ir līdzīgas sāpes un problēmas.

Zini, mēs nekad vairs nesatiksimies. Mēs esam ceļotāji, kas nekad ilgi vienā vietā neuzkavējās. Un es uzlieku tev roku uz pleca un pasaku paldies, ka biji kādu laiku blakus. Ka ļāvi atbalstīties pie tavas rokas grūtos brīžos.

Padod savas nosalušās rokas! Pasaule ir aizmirsusi siltuma. Tā slēpjās aiz aukstiem mūriem, uzceltiem, lai atsvešinātos viens no otra.

Piedod, bet tu neatbilsti maniem priekštatiem par to, kādam tev ir jābūt! Tu neatbilsti un tāpēc izraisi manī nepatiku. Tāpēc tu man riebies, jo es no tevis gaidīju kaut ko citu.

Savāda sajūta- kaut kur citur ir labāk, ne te. Jo te viss ir zināms, viss ir bijis. Šķiet garlaicīgi, apnicīgi- nu nekā jauna te nav. Tās pašas mājas, tas pats ceļš, tie paši cilvēki, tā pati valsts. Un tāpēc rodas ideja, ka jādodās prom, kaut  kur citur, jo tur salīdzinot ar šejieni jau nu gan būs interesantāk. Un rodas mānīgi saviļņojoša cerība.

Par tevi parūpēsies!  Tikai nebaidies!

Kad sāk pietrūkt, tad sāku atcerēties kopā pavadītos jaukos mirkļus un tas uzdzen ilgas. Kad viss beidzies un negribās, lai beidzies, tad rodas neizsakāmi skumja, nežēlīga smeldze. Pat iekšēja lūgšana- paliec, paliec, paliec…

Zini, visu laiku notiek kopēšana. Es fanoju par zvaigzni un kopēju viņu. Tāpēc ka fanoju- kopēju. Es gribu tai līdzināties, gribu būt tāda pati zvaigzne kā viņa, darīt tāpat kā viņa.  Līdzīgi kā ieliekot kopētājā vienu galveno lapu uzspiežu kādu skaitu gribu un iznāk identiskas.  Bet kopija jau nekad nav oriģināls. Un varbūt oriģinālam bieži vien ir izdevīgi ražot sev n-tās kopijas?

Mēs nekad tā pa īstam neesam sadzirdējuši viens otru. Ikdienas sīkumi, lomas, nenozīmīgas domas pārklāj to lielo nekad neiepazīto. Es runāju ar tevi un tu man atbildi, tu runā ar mani un es tev atbildu. Mēs bieži vien runājam daudz, bet pa tukšo. Standart frāzes, standart tekstus. Mēs nekad nerunājam par to  kā  jūtamies.

Nomest savus priekšstatus par Tevi kā drēbes. Atbrīvoties no tām noslāņotajām domām, koncepcijām, kas no mana prāta uz Tevi tēmētas. Atbrīvoties un ieraudzīt Tevi neskartu- tīru.

Tik sen nepateiktie paldies. Savādi…tieši tiem, kas vistuvāk un dien dienā to vien dara, kā nemitīgi atbalsta, saprot, palīdz…aizmirstās. Tas vienkāršais un patiesais paldies. Tā vien liekas, ka pats par sevi saprotams, ka vai katru dienu galdā ir siltas pusdienas, izmazgātas un izgludinātas drēbes. Tā tam jābūt un viss…aizmirstās novērtēt, ka kāds to darījis manā labā. Ir pierasts ka par mani rūpējās, liekas pats par sevi saprotams…

Tieši tad, kad otrs kļūst pierasts, viņš paliek neinteresants, pats par sevi saprotams. Tajā brīdī zūd viņa vērtība. Kad dabūts, tad viss- iestājās rutīna. Viņš jau nekur neliksies, būs blakus, viss kārtībā. Pieradums iemidzina, pieradums pie otra ļauj atslābināties, notrulina sajūtas.

Sapņu pasaulē pazudšie. Viņi meklē un nekad neatrod, nekad neatradīs. Kad neatrod, tad viļās. Vilšanās nāk ar sāpēm. Un viņi nekad nesaprot, ka ticējuši sevis pašu izveidotam sapnim. Sapnim, kura piepildījumu ir gaidījuši no citiem. Kura piepildījumu ir uzspieduši citiem.

Nav tādas īstas vietas, kur paslēpties. Es visu dzīvi to esmu meklējis-patvērumu. Lai paslēptos no sāpēm, bailēm, dusmām, skumjām… Esmu bēdzis no citu cilvēku ļaunajiem skatieniem, kliedzieniem, netaisnības. Meklējis vietu, kur paslēpties. Nav tādas vietas!

Pēc brīža dreb bailēs, ka viņš pametīs.

Es katru dienu no tevis atvados. Nē, tās nav skumjas un mokošas atvadas, tās nav asaru un sāpju pilnas. Es vienkārši atvados tā, it tevi satiktu pēdējo reizi. Patiesībā es tevi palaižu, kaut jābūt nenormālajam pieradumam turēt. Man palīdz doma, ka kaut kad pienāks mūsu pēdējā satikšanās reize. Kad-nav zināms….un lai tā nebūtu sāpju un asaru pilna, es mācos no tevis atvadīties ik mirkli ar prieku. Tādu pašu, kāds rodas satiekoties.

Kā tu pret mani, tā es pret tevi….un šitais nekad nebeidzās-līdzīgi kā strīds ar paša atbalsi. Ieejot kalnainā apvidū kad es nobļaujos: “Tu esi idiots…”, atbalss no kalniem atānk ar tieši tādu pašu: “Tu esi idiots…” Es sadzirdu šito atbalsi un sadusmojos nepajokam….”Kā? Tu mani nosauci par idiotu? PATS TU ESI IDOTS…” un atbalss man tāpat arī atbild: “Pats tu esi idiots!”. ”Tu esi vēl lielāks idiots….”, atbilde atnāk: “Tu esi vēl lielāks idiots…” Nav beigu šitam- kā tu pret mani, tā es pret tevi. Tā vietā, lai ieturētu pauzi un klusuma brīdi…lai apklusinātu mūžīgo pingpongu, es turpinu bezgalīgo stāstu ar nosaukumu: “KĀ TU PRET MANI, TĀ ES PRET TEVI….” Stulbs var palikt..

Es tev atnesu brokastis. Tu sen neesi ēdusi. Tu visu laiku strādā. Tevis nav no rīta un nav vakarā…Šķiet, ka tevis nav vispār. Tu esi aizņemta darbā. Tev nav laika kārtīgi izgulēties, nav laika kārtīgi paēst, nav laika sev, nav laika citiem. Tu strādā.

Man ir sākusies drusku narkomānija pret tevi. Nē, tu neesi vainīga. Es vienkārši iepriekš biju pārāk pārliecināts, ka inficēties nav iespējams. Biju pārliecināts, ka nav iespējams inficēties ar tavu ārējo skaistumu, ar tavu smaidu, ar tavu patīkamo balss tembru, ar tavām domām. Nē, tu neesi vainīga, es esmu narkomāns un nemaz to neapjaušu. Es esmu kā parazīts, kam vajadzīga ievade- tu, tu, tu, tu, tu… Dīvaini…to taču jāsauc par kaut ko skaistu…To taču jādēvē par vēlamu, vajadzīgu nepieciešamu, lai aizbaidītu tās nepatīkamās trauksmes sajūtas…tās sausās mutes, kas iekšā izslāpušas sauc- dod, dod, dod, dod vēl, dod vēl un vēl… Bet nekur jau šīs nebēg…

Es novēlu tev piecelties un iet tālāk. Negriez galvu atpakaļ, nevajag. Priekšā ir miljoniem, mijardiem netatvērtu durvju. Miljoniem miljardiem iespēju. Ja vienas durvis aizvērušās, tas nenozīmē ka pārējās ir ciet. Nekas nav ciet- viss ir vaļā! Un arī tu nenoslēdzies, mans draugs. Neieciklējies uz vienu neveiksmi un nevispārini, ka esi neveiksminieks. Tu neesi! Neieciklējies uz vienu apvainojumu uz vienu pāri darījumu…un kaut tev simtiem darījuši pāri, vienalga- ir miljoniem, miljardiem, kas tev palīdzjuši, tevi uzklausījuši, sapratuši. Domā par viņiem tajā brīdī, kad tevi apvaino. Domā par tiem, kas labu darījuši-viņos ir spēks! Apvainojums nav tā vērts, lai par viņu atcerētos un domātu vēl un vēl un vēl! Vairāk jau sāp tad, ja par to nemitīgi domā savā prātā-“Kā viņš tā varējā? Kāpēc viņš mani tā nosauca?” Kāds skaidrā dzidrā ūdenī iemet kaut kādu netīrumu, uzreiz šķiet, ka viss ūdens kļūst netīrs. Bet ūdenim jau nav nekāda sakara ar šo te netīrumu-ūdens ir tīrs pēc savas dabas. Arī apvainojumam nav nekāda sakara ar tevi. Tikai liekās, ka šie aizvainojošie vārdi padara tevi par tādu, kādu tevi nosauc. Bet tie ir tikai vārdi, ja nepiešķir tiem nozīmi savā prātā, tie pazūd līdz ko izskanējuši.

Zini, ko viņa man atbildēja? “Es gribu, lai starp cilvēkiem ir brīvas attiecības. Jo, kad viens no otra kaut ko sāk gaidīt, tad tās kļūst nebrīvas. Gaidas visu saduļķo. Saduļķo to skaidro, tīro ūdeni, kam nav nekādu piemaisījumu. Tās brīvās attiecības, kad cilvēki ir viens otram, bet nepieder. IR, BET NEPIEDER! Nenosprauž robežas, netiekas, lai gūtu tikai savu labumu, bet gan lai dotu labumu viens otram. Nemeklē otrā savu vēlmju piepildījumu….

Tā viļņošanās nekad nebeigsies. Bet, kad tu ieraugi savu dāvāto prieku cita cilvēka acīs, tad it kā saules stars noglāstītu viļnojošos jūru un jūra šo te saules stara atspulgu atstarotu atpakaļ.

Ne par kādu naudu nopērkama, mērvienībās neizmērāma, vārdos neizsakāma, bet ārkārtīgi jūtīga tēma, kuras cenu zina visi, tā ir dzīve.

Pārāk karsts un pārāk auksts. Pārāk sāļš un pārāk salds. Pārāk slapjš un pārāk sauss. Pārāk tuvs un pārāk tāls. Pārāk mīļš un pārāk vienaldzīgs. Pārāk skumjš un pārāk priecīgs. Pārāk skaists un pārāk neglīts. Pārāk gudrs un pārāk dumjš…. Pārāk…Viss, kas ir PĀRĀK, ir nobīde no normas. Pārāk emocionāls, pārāk dusmīgs, pārāk liels dzērājs, pārāk uzmācīgs….Nobīde. Es gribu būt ļoti labs, izcils, pārāks…Atkal pārāk…Šitie ”pārāk” vienmēr problēmas sagādā. Kad pārāk maz, tad problēma, jo pārāk maz. Kad par daudz, tad problēma, jo pārāk daudz.

Piedzimstot viņš svēra 3,8 kg un bija 56 cm garš. „Perfekti”, paziņoja ārste, lepni pasniegdama jaundzimušo mātei. „Perfekts Tu!” bubināja vīramāte raugoties jaunajā dzīvībā dēla rokās. Vārda izvēle sagādāja grūtības. Žurnālā bija rakstīts, ka jāņem vērā sarēķinātais dzimšanas laika skaitlis, mēness fāze un virkne citu būtisku faktoru, tikai tad tas perfekti atbildīs mazuļa būtībai. Pie vārda viņš tika, tikai ne pie perfekti perfekta, bet tāda, kādu visvairāk gribēja vecvecāki. Pēc īsa laika visiem šķita, ka labāka nemaz nebija, tik ierasts tas kļuva.