Satikt savējos… Tos, kuru priekšā nekas nav jātēlo. Tos, kuri neko lieku neprasot saprot uzreiz.

“Es taču tev toreiz teicu- pēc pacēlumiem seko kritumi, pēc kritumiem- pacēlumi. Bet, tu biji iedomājies, ka visu laiku būsi uz viļņa. Tu laicīgi nesagatavojies kritienam, tāpēc tev tagad tā sāp. Pamēģini kopā ar lielu vilni jūrā pacelties augšā, izjūti uzrāvienu, spēku, brīvību. Tik daudz enerģijas pieplūduma, entuziasma. Šķiet tavas rezerves ir neizsmeļamas. Dari, kamēr ir kāpums, izmanto to maksimāli un sagatavojies kritumam. Vilnis jūrā ilgi neturēsies pacēlumā, tas kritīs- trieksies ar milzīgu spēku atpakaļ. Un tu nesagatavojies. Tu biji kā apreibis, un reibumā jau neviens neko īsti neredz un nedzird.

Un viņš teica: “Tu nevari izmainīt notikumus tu vari izmainīt savu attieksmi, reakciju pret tiem. Notikumu vienmēr prāts interpretē sev ierastā veidā. Bet, tas nebūt nenozīmē,ka tā ir vienīgā iespējamā versija. Tā ir ierastā versija. Un tā ir tik, tik pietasta, ka šķiet citas nemaz nav iespējamas.

Nakts. Klusums. Sajūtu Tavu elpu, kaut Tevis te nav. Naktī viss kļūst tik caurspīdīgs un caurskanīgs. Un mierīgs. Miegs apklusina pat visskaļākos aurotājus- dienu izbļāvuši tagad atpūšās.

Cenšos no savas dzīves izslēgt gaidīšanas režīmu. Citādi visa dzīve tā arī paiet-gaidot. Tā vietā drīzāk maksimāli ļaujos tam, kas notiek pašlaik. Tā vietā, kamēr gaidu, kad kāds mani iepriecinās, mācos pats sevi iepriecināt. Priekam nevajag daudz, tikai to apjausmu, ka viss ir labi, viss ir kārtībā, man paveicies. Var skatīties un redzēt visu drūmos toņos, var caur drūmajiem saskartīt arī gaišos. Jo nekas nekad nav viennozīmīgs, nekas nav tikai un vienīgi absolūti melns. Un pats uzstādījums- gribēt to, kā nav ir sevis apzagšana no vienas puses, jo automātiski iestājās iztrūkums, kas prasās pēc piepildījuma.

Es nemāku piedot. Es māku notēlot piedošanu. Tu man nodarīji pāri un tas sāp. Tu nedrīkstēji, bet nodarīji. Tu biji man ļoti tuvs cilvēks, es tevi tik tuvu pielaidu  sev klāt un tu….

Kaut kur dzirdēta un pierakstīta saruna.

Kas šī ir par tādu nepilnīgu pasauli, kurā nekam nav 100% garantijas. Man gribās, lai ir! Man gribās, lai ir tā, kā es gribu. Man vajag 100% garantiju, lai pasaule ir tāda kā es gribu. Saproti- KĀ ES GRIBU! Un ne savādāku! Ja man rodās kāda vajadzība, kaut visniecīgākā, es gaidu, kad tā par visiem 100 būs apmierināta nevis par 99,7% vai 99,9999999% Kapēc neks nav noteikts? Kapēc viss ir tāds nenoteikts, kā ezītis miglā maldās un maldās un nevar sasaukt savu draugu.

Nemāku saskatīt dzīvi pozitīvā gaismā, laika gaitā ievazājies ieradums redzēt nepilnības. Uzreiz pamanu putekļus uz galda, nekas, ka galds ir skaisti noformēts.

“Kāds izrādijās labāks par tevi. Viņa aizgāja pie cita. Un tevi atstāja. Un tu to uztvēri kā zaudējumu, kā noniecinājumu. Smeldzīgas un nepanesamas sāpes. Mazvērtība. Pirms tam biji labais, tagad vairs neesi- cilvēkam, kurš tev bija un ir dārgs.

Kāds klusiņām par Viņu skaitīja lūgšanu.

Un viņš teica: “Nomierinies! Pagaidām vēl nav savākušies visi apstākļi, lai saņemtu to, ko vēlies.

“Ja varētu dzīvi sākt no sākuma, ko tu mainītu?”

Tik tiko vēl prāts bija mierīgs. Starojošs un patīkams iekšējs prieks, piepildījums. Tās visas sajūtas, kas liek justies labi. Nākošajā mirklī kāds piezvanīja un…patraucēja. Teica ko nepatīkamu, kā rezultātā miers prātā pazuda. Tiko bija, nu vairs nav. “Nelietis! Miera traucētājs! Negribu tevi dzirdēt! Pazūdi!”

Tā jocīgā doma galvā: „Parūpējies par mani…!Tev noteikti par mani jāparūpējās!” Un tad tās gaidas, kuras uzliek par pienākumu visai pasaulei par mani parūpēties.  Noķert savas domas šajā brīdī un paskatīties ciešāk.

Tas ir pavisam cits cilvēks! Nav tas pats. Tu gaidi to, kura nav. Viņš ir cits, kaut izskatās tāpat, runā tāpat, kustās tāpat, smaržo tāpat. Tu gaidi to, kura vairs nav.  Ik uz soļa notiek dzimšana un miršana.   Tu to nemani, palaid garām.

Piektdienīgs sveiciens Tev, manu lasītāj!

LABS VAKARS, jūsmājās

Maza meitenīte pieskrēja un noglaudīja slimu, vārgu un pamestu kaķi. Kaķis sajutis glāstus pieglaudās ciešāk. Laikam sen neviens viņam nebija pieskāries. Biežāk tas droši vien ir dzīts prom, lamāts, sists… Kārnais augumiņš spiedās arvien tuvāk un tuvāk it kā izmisīgi lūdzot: „Neatstāj mani! Parūpējies par mani!”

Dažreiz es vēlētos būt kā bumba- trieciet mani pret zemi- trieciet, lai es varētu augstāk uzlidot.

Sirsnīgs sveiciens Tev šajā ceturtdienas pēcpusdienā!

Dzīvoju savā ilūziju burbulī ļoti pārliecinoši.  Burbulis šķiet necaursitams, tāpēc  nekad to neatstāšu, jo te drošāk. Patīkami lidināties pa telpu un būt drošībā. Man ļoti bail no nedrošības, nevaru izturēt, tāpēc te ērtāk- ilūziju burbulī.

Viņu kaunināja, jo vinš nezināja. “Kā tu vari nezināt? Tev ir jāzin!”

„Zini, tev jāiemācās divas lietas- pieņemt vai iet prom. Dzīve kļūst par drāmu un problēmu kamolu, jo tu neproti pieņemt vai aiziet prom. Neproti!

Man tikai vajag to un to un tad es būšu pa īstam laimīgs… Mūžīgais scenārijs, kas nekad tā arī nepiepildās. Līdz ko vajadzīgais dabūts, tā rodās atkal šitais- jā ir labi, bet kad būs tas un šitais, lūk tad būs patiešām labi.  It kā kāds visu laiku izrautu no rokām to, lai būtu pa īstam labi. Kas tas ir pa īstam? Izstieptā roka jau vienmēr paliek izstiepta.

Cik jauki būtu iemācīties no neviena neko negaidīt. Brīva sajūta. Tad var saņemt tāpat kā nesaņemt un abos gadījumos nebūs vilšanās. Var saņemt un vilties, jo netiek saņemts cerētais un iedomātais. Var nesaņemt un vilties, jo netiek saņemts nekas.

“Es jūs ļoti mīlu”-neērts vārds palicis-mīlu…Nonēsāts vārds palicis…mīlu… Sajūtas ir grūti nosaukt vienā vārdā. Sajūtu gamma ir tik dažāda, sajaukusies, saslējusies, samudžinājusies…

Kāds apšaubīja manu pozitīvo tēlu. Nevis vienkārši apšaubīja, bet noniecināja. Es tik ļoti esmu strādājis pie tā, tik sūri un grūti izkopis, lolojis. Un še tev, paņēma un apšaubīja, nokritizēja un noniecināja, izsvieda mēslainē. Tik ļoti augstprātīgi un nievājoši… Un tik ļoti sāpīgi, ļoti. Un nepatīkami: „Ar kādām tiesībām? Ko viņš no sevis iedomājās?”  Es automātiski kļūstu aizkaitināts un pēc tam dusmīgs. Jo ir taču pamats- es tieku iznīcināts…

Vasarīgi lietains sveiciens Tev šajā piektdienas rītā!

Ļoti viegli ir ieraudzīt netīrumus uz balta palaga. Nav nekā sarežģīta, nekādas piepūles- krīt acīs momentāli. Tāpat ir ļoti viegli sadzirdēt troksni klusumā- jo riebīgāks un griezīgāks tas, jo uzkrītošāks.