Mēs visi vēlamies būt laimīgi un veiksmīgi. Kā to sasniegt? Lai būtu harmonijā ar sevi, ir jāiemācās pateikt “JĀ” vairākiem faktoriem.

Šī ir nodaļa no grāmatas «Nesapņot ir kaitīgi» Arvien vairāk es redzu cilvēkus, kuri realitātes iespaidā atsakās no saviem sapņiem. Īpaši tagad – ekonomiski dīvainā laikā. Tas vienmēr ir tik skumji. Tāpēc, ka reizē ar sapni, no cilvēka dzīves pazūd kas svarīgs – viņa acis pārstāj izstarot gaismu.

Man šķiet, ka agri vai vēlu katra cilvēka dzīvē iestājas moments, kad viņš saka sev un apkārtējiem: “Viss, es vairs nespēju tēlot! Un negribu to darīt!” Ja apzināti ienirsti sevī un izvēlies pa īstam iepazīties ar to, kas tevī, maska nokrīt ātri. Bet, ja izvēlies spēlēt (ne tāpēc, ka tev ir interesanti un jautri, ne aiz mīlestības pret dzīvi, bet tāpēc, ka šī iekšējā pasaule izradās tik ļoti sveša un ir bail izlaist to virspusē), tad patiesība agri vai vēlu sāk lauzties uz āru. Labāk gan ātrāk, tāpēc, ka vēlāk būs ļoti sāpīgi.

1966. gadā investīciju analītiķis Garijs Brauns uz Ziemassvētkiem savai 9 gadīgajai meitai uzrakstīja vēstuli, kura līdz šai dienai tiek citēta. Viņš paskaidroja meitenei, ka nekas šajā pasaulē – pat mīlestība – nevar tikt uztverts kā kaut kas, kas pienākas.

Vienkārši un uzskatāmi par to, kā mēs paši esam gatavi izpostīt savu dzīvi.

— Es esmu vājš un nabadzīgs — teica reiz meistars saviem mācekļiem — bet jūs esat jauni. Es jūs mācīju un jūsu pienākums ir atrast naudu, par kuru varētu dzīvot jūsu vecais skolotājs.

Nē, es neesmu jūsējais. Es esmu savējais. Jūs gribat mani piesavināties. Jūs gribat, lai jums kalpo. Lai kalpo jūsu aplausiem, lai kalpo jūsu domāšanai, jūsu jušanai. Lai es apliecinu jūsu pareizību un tai kalpoju. Lai es apliecinu, ka es tāpat domāju kā jūs.Bet es tā nedomāju. Es nedomāju tā kā jūs. Ja jūs reizēm domājat tā kā es un ja es reizēm domāju tā kā jūs, tad tā ir sakritība, laba sakritība un mēs savu tuvību varam apliecināt kopējos aplausos.

Lietains un pavasarīgs sveiciens Tev šajā svētdienā!

Nekas nav tik viegli kā atrast ceļu tumsā. Dienasgaismā tevi moka šaubas. Tu paļaujies uz citu pēdām, citu riteņu sliedi, citu atstātām zīmēm, vai arī tu ilgi domā: paļauties? nepaļauties? iet tur? vai neiet? Vai tie ir bijuši gudrāki, kas tur gājuši? Tu to nezini. Tu notici iebrauktajam ceļam, bet tas pēc pāris kilometriem griežas atpakaļ – redzi, visi ir tai ticējuši, tai iebrauktajai sliedei, un visi ir pievīlušies. Jo nekur tā nenoved. Diena ir krustceļu nelaime, rādītāju šaubas, nokrituša piliena sairšana. Es eju naktī, un nekas nav tik viegli kā atrast ceļu naktī. Es paļaujos uz savām kājām, es paļaujos uz savām acīm – man nav cita, uz ko paļauties tumsā un naktī. Kas ir diena? Tā ir citu cilvēku pieredze. Ceļš ir citu cilvēku pieredze un takas. Bet naktī ir mana pieredze un tikai mans ceļš….”

Ko vecie, gudrie vīri saka par to, ko vajadzētu paturēt noslēpumā.

Cilvēki domā, ka viņi var mīlēt tikai tad, kad viņi atradīs piemērotu cilvēku. Blēņas! Jūs nekad tādu neatradīsiet. Cilvēki domā, ka viņi mīlēs tikai tad, kad atradīs vīrieti vai sievieti, kas būs pati pilnība. Muļķības! Jūs nekad tādus neatradīsiet,jo perfekts vīrietis vai sieviete neeksistē. Bet, ja tādi pastāv, tad viņus neuztrauc jūsu mīlestība.

Kāda skaista un bagāta dāma savam psihiatram bieži bija sūdzējusies par dzīves tukšumu un bezjēdzīgumu.
Un tā, šī dāma reiz pieteica vizīti pie kāda gudrā un viedā. Viņu nodarbināja dzīves jēgas un laimes meklējumi. Kad apmeklētāja bija izstāstījusi sava nāciena iemeslu, padomdevējs pieaicināja kādu vecu sievieti, kura birojā tobrīd uzkopa grīdas, un teica: ”Es lūgšu Mēriju pastāstīt to, kā viņa atrada laimi. Lūdzu, uzklausiet viņu.”

Kāds puisis nekādīgi nespēja izvēlēties sev meiteni: tad seja šķita nepietiekoši skaista, tad figūra nepietiekami pievilcīga, tad – par tievu, tad – pārāk resna…

Kāpēc tagad cilvēki ir tik noguruši? Kāpēc nav vairs tādas dzīves vitalitātes, kādas bij mūsu senčiem?
Vieni teiks vaina ir pārtikā, kuru mēs ēdam. Pēc manām domām īstenais iemesls, ka mēs pārāk daudz domājam par sevi un tikai par sevi. Kā mēs jūtamies, kā mēs izskatamies, kā pret mums attiecas apkārtējie, vīrs vai sieva un tā bez gala. Esam iegrimuši tādā purvā, ka pat to vairs nepamanām.
Īstenais iemesls ir šī lielā koncentrēšanās uz sevi un savām sajūtām. Nepārtrauktā domāšana par sevi rada ievelkošu nogurumu. Jo vairāk esam iegrimuši vai ieciklējušies domās par sevi, jo lielāks nogurums un dzīves apnikums mums ir uzbrucis. Tikai tad kad atbrīvosimies no uzmācīgām domām par sevi, cik esam svarīgi un nozīmīgi, cik daudz ciešam un cik maz saņemam, tad mums atkal būs spēks un dzīves vitalitāte, varēsim traukties uz priekšu un sasniegt nodomāto. Domas par sevi ir tāds kā iemests enkurs, kurš neļauj virzīties un priekšu, bet ļauj pazust savās sajūtās un sāpēs, kas rada bezgalīgu nogurumu no sevis un savas dzīves.
Ir pienācis laiks pacelt enkuru un doties ceļā, ceļā, kurā vairs nepievēršam uzmanību savām sajūtām, ka ir grūti, sāpīgi un ka mūs pietiekami nenovērtē.

Ja tevī sēž bailes – dzīve tevi biedēs.

Mums nepieder nekas tāds, ko var pazaudēt.

Mēs cenšamies sevi pārliecināt, ka dzīve kļūs labāka tad, kad mēs apprecēsimies, mums piedzims bērns, pēc tam – nākamais. Pēc tam mēs pārdzīvojam, ka viņi vēl maziņi un gaidām, kad izaugs un domājam, ka tad būs vieglāk. Pēc tam pārdzīvojam, ka viņi ir pusaudži un ir tik daudz problēmu. Mēs sev sakām, ka dzīve kļūs labāka, kad dzīvesbiedrs sakārtos savas lietas un mums būs labāka mašīna un varēsim paņemt atvaļinājumu un kaut kur aizceļot, kad beidzot varēsim doties pelnītā pensijā…

Jā – tieši tik vienkārši vai grūti, vai bez jebkāda vērtējuma, bet tā tas ir. Viena no daudzajām iespējām vai veidiem, lai atmostos vai piedzimtu no jauna, šajā fiziskajā esībā. Un šoreiz tieši par Miršanu.

Man par savām problēmām stāstījuši tūkstošiem cilvēku un līdz šim man nav gadījies sastapt starp tām nevienu reālu! Visas problēmas ir melīgas – jūs tās radāt, jo bez tām jūtaties tukši. Ja nav problēmu, nav ar ko nodarboties, nav ar ko cīnīties, nav kur iet. Cilvēki staigā no viena guru – pie otra, no viena meistara – pie otra, no viena psihoterapeita – pie otra, no vienas palīdzības grupas – uz citu, tāpēc, ka, ja to nedara, tad jūtas tukši un pavisam nejauši sāk šķist, ka dzīve ir bezjēdzīga. Jūs radāt problēmas, lai varētu sajust, ka dzīve – tas ir milzīgs darbs, izaugsme un jums nākas smagi cīnīties.

Skatieties – teica Faraons priesteriem – lejā stiepjas garas rindas važās iekaltu vergu, kas stiepj pa vienam smagus akmeņus. Tos apsargā liels skaits zaldātu. Jo vairāk vergu, jo labāk valstij – tā mēs vienmēr esam uzskatījuši. Taču, jo vairāk vergu, jo vairāk mums jābaidās no sacelšanās. Mēs pastiprinam apsardzi. Mēs esam spiesti savus vergus labi barot, savādāk viņi nevarēs veikt šo fiziski ļoti smago darbu. Taču viņi vienalga ir slinki un visu laiku domā par sacelšanos…

Kāds vecs vīrs sēdēja oāzē pie kādas pilsētas vārtiem.
Pie viņa pienāca puisis un jautāja: “Es pirmo reizi esmu šajā pusē, sakiet, kādi cilvēki dzīvo šajā pilsētā?”

Kur gan aiziet Mīlestība? – jautāja mazā Laime savam tēvam.

Kādā dārzā auga ciedrs. Ar katru gadu tas kļuva arvien spēcīgāks – garāks, kuplāks, krāšņāks. Tā skaistais zaru vainags karaliskā godībā pacēlās pāri visiem citiem kokiem un meta pār tiem lielu, biezu ēnu. Jo lielāks tas auga, jo lielāka augstprātība un lepnība to pārņēma.

Vienā slimnīcas palātā gulēja divi bezcerīgi slimi cilvēki. Viens gulēja gultā pie loga, otrs – pie durvīm.

Kāds Gudrais paņēma tukšu trauku un piepildīja to līdz augšai pilnu ar palieliem akmeņiem.

Ļoti bieži mēs uztraucamies par to, ka apkārtējie nesaprot mūs un negrib pieņemt tās lietas un vērtības, kas mums svarīgas. Mēs dusmojamies uz viņiem.

Kāds ģimenes pāris pārbrauca dzīvot uz jaunu māju. No rīta pamodusies, sieva paskatījās ārā pa logu un ieraudzīja kaimiņieni, kas kāra ārā žāvēties svaigi izmazgāto veļu.

Jauna meitene atnāca pie sava tēva un teica:
– Tēt, es esmu piekususi, man ir tik smaga dzīve, tādas grūtības un problēmas un ir sajūta, ka visu laiku peldu pret straumi. Šķiet, ka man vairs nav spēka… Ko man darīt?