Tajā dienā, it kā speciāli, katrs students pasniedzējam uzdeva vienu un to pašu svarīgo jautājumu:
“Kas būs pēc nāves?”
1.Par laimi var runāt labi ja piecas minūtes. Nav nekā vairāk, ko teikt, tikai to, ka esi laimīgs. Par nelaimi var runāt augām naktīm. /Remarks/
Šis teksts līdzīgs lūgsnai un atrasts 1962. gadā kādā vecā Baltimoras baznīcā. Autors nav zināms.
1.“Par laimi var runāt labi ja piecas minūtes. Nav nekā vairāk, ko teikt, tikai to, ka esi laimīgs. Par nelaimi var runāt augām naktīm.” /Remarks/
1.“Personai ar vismazāko pieredzi ir visskaļākais viedoklis.” /Mērfija likumi/
1. Ļoti daudzi cilvēki visu nedēļu gaida piektdienu, visu mēnesi svētkus, visu gadu vasaru un visu dzīvi laimi.
1.Interesanti, dienu dienā it kā nekas diži nemainās, bet beigu beigās viss ir galīgi izmainījies..
1.Nevienam citam cilvēkam uz šīs planētas nav pienākums tevi darīt laimīgu (..) parūpējies par savām vēlmēm un vajadzībām pats! (Regina Brett)
Esmu pagodināts šodien būt izlaidumā vienā no lieliskākajām pasaules universitātēm. Es neesmu absolvējis koledžu. Taisnību sakot, šis pasākums man ir tuvākais punkts koledžas absolvēšanai. Šodien es gribu jums izstāstīt trīs stāstus no manis paša dzīves. Tas arī viss. Nekas ārkārtējs – tikai trīs stāsti.
„Teiksim, mums darbā ir paredzēts paaugstinājums, taču mums to nepiešķir. Mēs jūtamies ļoti nomākti, jo zinam, ka tas ir netaisnīgi, vai arī mēs jūtam skaudību pret cilvēku, kam šis paaugstinājums piešķirts. Kā ar to tikt galā?”
1.Dari visu pēc iespējas labāk, esi gatavs uz vissliktāko un nelolo nekādas cerības.
1.Ja jūs aizejat un jūs neviens nesauc atpakaļ – jūs ejat pareizā virzienā.
1.Vajag darīt tā kā darīt vajag, bet darīt tā kā nevajag darīt nevajag (Vinnijs Pūks)
1. Pašiem laimīgākajiem cilvēkiem nav viss tas labākais, viņi ir iemācījušies to labāko atrast tajā, kas viņiem jau ir.
Reiz kāds cilvēks jautāja Sokrātam:
– Zini, ko man par Tevi teica Tavs draugs?
– Pagaidi, – apturēja viņu Sokrāts, – izsijā sākumā to, ko gatavojies man teikt caur trim sietiem.
– Trim sietiem?
1.Cilvēks skrien visu savu dzīvi… darbs, mājas…. mājas, darbs…neliela atpūta brīvdienās….un skrien atkal…kad dzīve beidzas,tad nevar atbildēt uz jautājumu- kur tad tā bija jāskrien…
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]