Kāds puisis nekādīgi nespēja izvēlēties sev meiteni: tad seja šķita nepietiekoši skaista, tad figūra nepietiekami pievilcīga, tad – par tievu, tad – pārāk resna…
Bet reiz viņam paveicās – viņš satika brīnumdari, kurš apsolīja atrisināt šo problēmu.
– Lūk, puisi, tev burvju sērkociņš, – teica brīnumdaris, – Kolīdz tu būsi gatavs, salauz to jebkuras meitenes priekšā un viņa pakāpeniski kļūs tāda, kādu tu vēlies.
Un, lūk, drīzumā puiša draugi un radinieki ievēroja, ka viņš satiekas ar kādu meiteni. Un tā ar katru dienu kļūst arvien skaistāka un skaistāka. Drīzumā viņi apprecējās.
Pagāja gads un visi sāka ievērot, ka meitene sāk arvien sliktāk izskatīties. Seja kļuva neglītāka, figūra izmainījās un drīzumā viņu nevarēja ne pazīt. Visvairāk, protams, par to sarūgtināts bija puisis.
Viņš atrada brīnumdari, kurš reiz iedeva burvju sērkociņu un nikni iesaucās:
– Tu mani piemānīji! Burvestība vairs nestrādā! Kāpēc?
Uz ko brīnumdaris viņam atbildēja, – burvestība nepārstāja strādāt. Tavas sievas āriene precīzi atbilst tavām vēlmēm. Vienkārši tu sāki viņā meklēt trūkumus!
(Paldies par šo Gintai Filiai Solis)
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]
