1.Cilvēks skrien visu savu dzīvi… darbs, mājas…. mājas, darbs…neliela atpūta brīvdienās….un skrien atkal…kad dzīve beidzas,tad nevar atbildēt uz jautājumu- kur tad tā bija jāskrien…
Es ar tevi sazinos caur stiklu. Caur LCD vai LED stiklu. Jā-ekrānu, kasti, sauc kā gribi, sazinos caur kaut ko. Klikšķinot ar saviem pirkstiem pa taustiņiem no burtiem veidoju vārdus, no vārdiem teikumus. Un caur stiklu tu nolasi manas domas.
Tevī ir daļiņa no manis, manī no tevis. Mēs nekad neesam bijuši atšķirti. Mūs atšķir neziņa. Mēs esam aiz neziņas plīvura un redzam viens otru kā svešiniekus, kā draugus, kā ienaidniekus.
Es apstājos tev blakus un tu nemanīji. Tāpat arī tu nemanīji vieglu vēja pieskārienu savai sejai. Nemanīji saules starus, kas sildīja tavu ķermeni, nemanīji savus sirds pukstus, kas nemitīgi atgādināja, ka esi dzīva.
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]
