Viņš gribēja tev pienākt klāt. Bet pagāja garām. Neuzdrošinājās. Gribēja, bet sastinga. Viņa kautrīgums nelaiž. Un lai arī tu sajuti viņa gribēšanu pietuvoties, it kā domās gaidīji, bet nesagaidīji. Jūs palikāt attālumā viens no otra.
Rudens lapas no zara agri vai vēlu nokrīt, viņām visu vasaru kopš dzimšanas zari bija patvērums. Zari neļāva vējam tās aiznest… Bet nu rudens ir pienācis un laiks atvadīties-drošā vietiņa ir kļuvusi nedroša. Un lapas atvadās no zara un krīt… krīt…krīt…
1.“Par laimi var runāt labi ja piecas minūtes. Nav nekā vairāk, ko teikt, tikai to, ka esi laimīgs. Par nelaimi var runāt augām naktīm.” /Remarks/
Plkst. 04:00 no rīta…. Tikko piecēlos. Ārā vēl saulīte nav uzaususi. Slapjš, rasa, migla auksts un tumšs. Taču tas nemazina manu 10 gadīgā puišeļa sajūsmu un prieku par drīzumā gaidāmo piedzīvojumu.Vectēvs jau apģērbies un liek spainī makšķeres. Arī man ir jāsaģērbjas silti. Krekls, džemperis un vecmammas vecā pufaika ar caurumiem, arī galošas… un kāda starpība, galvenais, lai silts. Neviens, izņemot vectēvu, tāpat neredzēs. Vēlāk, kad būs uzlēkusi saulīte un gaiss iesilis līdz grādiem 20 , varēs vilkt nost. Un vēlāk ap 12:00 jau sēdēt bez krekliem kā jau vasarā, laivā uz ezera. Ehh… cik labi, cik skaisti un patīkami ir darīt to, ko Tu no visas sirds vēlies, un darīt to tieši tad, kad vēlies!
Lielā sancensība, mūžīgais skrējiens. Arī skudra neapstājas meklējot labsajūtu. Pūznis jāuzbūvē, tik daudz jāizdara. Cilvēks skrien meklējot labsajūtu. Tik daudz jādara, lai to sasniegtu. Vai nav tā, ka mēs visu daram, lai gūtu mieru un labsajūtu? Skaists vārds-labsajūta. Sajūta, kas ziņo- viss ir labi, viss ir sakārtots, viss ir mierā.
Kādu dienu, kad Meistars gāja pāri laukam, viņa priekšā parādījās kāds jauns, uztraucies cilvēks. Viņš bija tik satraukts, ka nespēja neko uztvert no tā, ko sacīja Meistars. Meistars uzaicināja puisi uz pastaigu.
1.“Personai ar vismazāko pieredzi ir visskaļākais viedoklis.” /Mērfija likumi/
Un viņa teica-tev jāiemācās dzīvē atlaist nevis paturēt. Paturams nav nekas. Tu ļoti labi esi iemācījies paturēt, bet vai tik pat labi proti arī atlaist? Nekas nepaliks pie tevis uz visiem laikiem. Tas nenozīmē, ka viss jāaizmet prot, no visa jāatbrīvojās. Tev tikai jāiemācās atlaist.
Sveiciens visiem, kuri lasa šo rakstu un, lai izdevusies Jums šī diena.
Es tev uzdāvināju kaut ko skaistu un tevi iepriecināju. Man iepatikās redzēt tavu prieku un es tevi iepriecināju atkal uzdāvinot kaut ko skaistu. Man likās, ka dāvana ir tā, kas tevi iepriecina. Man likās, jo vairāk es tev dāvināšu, jo priecīgāka tu būsi. Mana dāvana apmaiņā pret tavu prieku. Tavs prieks saņemot bija neviltots. Mans prieks dāvinot arī. Jo es gribēju iepriecināt negaidot un tu biji iepriecināta, jo negaidiji. MĒS ABI NEKO NEGAIDIJĀM…
Nekas nav tik viegli kā atrast ceļu tumsā. Dienasgaismā tevi moka šaubas. Tu paļaujies uz citu pēdām, citu riteņu sliedi, citu atstātām zīmēm, vai arī tu ilgi domā: paļauties? nepaļauties? iet tur? vai neiet?
Plaukst pasakains rīts
Kā vismaigākais zīds
Tik plūstošs un tīrs
Vēl steigas un rūpju
neaptraipīts.
1. Ļoti daudzi cilvēki visu nedēļu gaida piektdienu, visu mēnesi svētkus, visu gadu vasaru un visu dzīvi laimi.
Tu dzen savādus jokus un mēs tos nesaprotam! Tev ir savāds skatiens, tāds aizdomīgi viltīgs-mums viņš nepatīk! Nenāc ar savu dažādību, nāc ar līdzību mums. Mums nepatīk dažādie, tie ir kā savādnieki un mēs tos izstumjam, izsmejam, izliekam ārpusē, aizsperam drusku tālāk.
1.Interesanti, dienu dienā it kā nekas diži nemainās, bet beigu beigās viss ir galīgi izmainījies..
Nesen skatījos vienu brīnišķīgu filmu. Patiesībā jau kādu 14-to reizi. Un atmiņā ir palikuši divi teikumi: „Kad tu nedabū to, ko gribi- tu ciet. Un pat ja dabū to, ko gribi, tu vienalga ciet, jo nevari to paturēt mūžīgi…”
Aizver acis….redzi,maza puķīte zied.
nezina mērķi tā savu
vienkārši uzzied un zied.
Bērnības atmiņas,
tās lidinās un lidinās,
kā krāsaini taureņi,
kā milzīga saulespuķe,
tai tālajā,mežā,neatrastā….
1.Nevienam citam cilvēkam uz šīs planētas nav pienākums tevi darīt laimīgu (..) parūpējies par savām vēlmēm un vajadzībām pats! (Regina Brett)
Esmu pagodināts šodien būt izlaidumā vienā no lieliskākajām pasaules universitātēm. Es neesmu absolvējis koledžu. Taisnību sakot, šis pasākums man ir tuvākais punkts koledžas absolvēšanai. Šodien es gribu jums izstāstīt trīs stāstus no manis paša dzīves. Tas arī viss. Nekas ārkārtējs – tikai trīs stāsti.
„Teiksim, mums darbā ir paredzēts paaugstinājums, taču mums to nepiešķir. Mēs jūtamies ļoti nomākti, jo zinam, ka tas ir netaisnīgi, vai arī mēs jūtam skaudību pret cilvēku, kam šis paaugstinājums piešķirts. Kā ar to tikt galā?”
1.Dari visu pēc iespējas labāk, esi gatavs uz vissliktāko un nelolo nekādas cerības.
„Zini, es tevi negribu mācīt! Pareizāk- iestāstīt, jo tad sanāks, ka tu pieņemsi manu versiju par savējo un akli viņai ticēsi un akli atbalstīsi, kaut vai aiz cieņas pret mani. Tev jāatrod pašam sava versija, jo tikai tad tu spratīsi kas ir kas un kurš ir kurš.
1.Ja jūs aizejat un jūs neviens nesauc atpakaļ – jūs ejat pareizā virzienā.
Cenšamies paturēt, bet beigās paliekam ar tukšām rokām. Cenšamies noturēt, bet, lai vai ko turētu, gala rezultātā tas izsprūk. Pieķeramies, nelaižam vaļā. Un, jo drudžaināk ķeramies, jo lielākas sāpes, lielāks neapmierinājums, kad jāatlaiž…. Kā bumba, kas ar baigo spēku uzšauta gaisā, ar tik pat lielu spēku atsitās pret zemi, jo nekur citur tā nevar sprukt, kā tikai pret zemi. Gravitācija. Tikai liekās, ka tas ir spēks, kas pielietots pareizi. Tikai liekās, ka bez pieķeršanās nav iespējams nekas īsts….
Nekā jauna …Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 70-os, 80-os un 90-os gados, esam nodzīvojuši līdz šai dienai. Bērnībā mēs taču braucām mašīnās, kurām nebija drošības jostu vai gaisa spilvenu. Mūsu gultiņas bija izkrāsotas košās krāsās, kas bija ar augstu svina saturu.
1.Vajag darīt tā kā darīt vajag, bet darīt tā kā nevajag darīt nevajag (Vinnijs Pūks)
Viņš ir aizņemts ar nepilnību meklēšanu citos. Viņam nav laika. Jāatrot un jānorāda, kaut ne skaļi, bet tikai domās, vienalga jāatrod un jānorāda. Neviens trūkums, neviena nepilnība nedrīkst palikt nepamanīta. Viņš nekad nav sev jautājis, kāpēc to dara, kāpēc meklē…viņš meklē, nosoda, un atkal meklē, nosoda.
Dažreiz tik ļoti liekas,ka tikai kaut ko iegūstot mēs varam būt laimīgi. Ka laimi nes ieguvums. Zaudējums nes nelaimi vai ciešanas. Iegūstot mantu, cilvēku, popularitāti rodās priekšsats, kad tas padara laimīgu. Bet varbūt tieši iegūšana, šī te vēlme iegūt rada arī ciešanas. Jo lielāka vēlme,jo lielāka vilšanās, ja tas, kas iecerēts nenotiek. Tāpat kā vilnis jūrā uzņem savu ātrumu- paceļās gaisā, bet tur nav mūžīgi, tas krīt. Viss atkarīgs ar kādu spēku vējš to pacēlis.Un ir pilnīgi skaidrs, ka ne uz visiem laikiem viņš būs tur augšā.
1. Pašiem laimīgākajiem cilvēkiem nav viss tas labākais, viņi ir iemācījušies to labāko atrast tajā, kas viņiem jau ir.
Viņš teica- mēs dzīvojam, lai baudītu! Lai saņemtu to, ko gribam. Un caur šo te saņemšanu kļūtu laimīgi! Apēdot šokolādi tu jūti baudu. Nodarbojoties ar seksu, tu jūti baudu. Nopērkot to, ko vēlējies, tu sajūt apmierinājumu. Mēs dzīvojam, lai baudītu! Un JO VAIRĀK BAUDAS, JO LABĀK-viņš teica.
Tiko rokās turēju beigtu lapseni. 100 punkti pirms tam viņa diezgan sprigani lidinājās turpu šurpu, kā vien mācēdama uztvēra to dzīvi, kas viņai bij dota un nu vairs nav-sastingusi, nekustīga. Drusku baisi paliek-a ja nu pēkšņi atdzīvojas, sāk lidot-iekodīs vēl! Lapsenēm nepatīk, ja viņas aiztiek, droši vien tā ir visai dzīvai radībai, nepatīk, ja svešs aiztiek, ieslēdzas tāds aizsardzības reflekss-nenāc klāt…neaiztiec mani. Ir sajūta, ka apdraudēts… Bet lapsene nekustās, ir sastingusi. Es viņu kārtīgi nopētu-dīvaini- kustējās, tagad nekustās. It kā nometusi vecās drēbes un uzvilkusi citas, kaut kur citur, ne te. Droši vien viņa pa pusatvērto logu ielidoja un netikusi ārā nomira. Tā arī nenodzīvojot to atlikušo laika sprīdi, kas viņai varbūt būtu garantēts esot brīvībā, nevis iesprostotai. Pati sevi iesprostoja, atvērtais logs bija tikai apstākļi…
Reiz kāds cilvēks jautāja Sokrātam:
– Zini, ko man par Tevi teica Tavs draugs?
– Pagaidi, – apturēja viņu Sokrāts, – izsijā sākumā to, ko gatavojies man teikt caur trim sietiem.
– Trim sietiem?
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]
