Tās sadrūmušās, nepamierinātās sejas- tās tevi uztrauc? Tās tev noēd garastāvokli? Tās tev liek justies nelaimīgam? Tās tev bojā prieku?
1.Kārdinājums padoties būs īpaši spēcīgs brīdī, kad uzvara būs ļoti tuvu.
Lai patiktu vajadzīgs iemesls. Lai nepatiktu vajadzīgs iemesls. Vienaldzība ir tad, ja ne šis ne tas.
Vienā slimnīcas palātā gulēja divi bezcerīgi slimi cilvēki. Viens gulēja gultā pie loga, otrs – pie durvīm.
Viņā iededzās gaisma. Pirmo reizi mūžā. Tāda tīra, nesačakarēta gaisma. Citi to sauc par iemīlēšanos, simpātijām, mīlestību. Viņa- par gaismu. Jo kad vispakārt tumšs, tad prasās gaismas.
Tik daudz nevajadzīgo, kas grib būt vajadzīgi, noderīgi…Kas grib kādam piederēt…Viņi nav nevajadzīgi- viņi jūtās nevajadzīgi…Līdz ar to nenozīmīgi, pamesti, lieki. Kā konfekšu papīriņi…pirms tam ar savu košumu pievilinājuši, bet kad konfekte apēsta-izmesti miskastē. Tādi viņi arī staigā pa pasauli- izmesti…. Ar tukšiem skatieniem, vienaldzīgām sejām…
Kāds Gudrais paņēma tukšu trauku un piepildīja to līdz augšai pilnu ar palieliem akmeņiem.
Viņai ir bail no kritikas. Viņa negrib to dzirdēt. Negrib un viss! Ja kritizēsi, viņa raudās, jo būs samīdīts viņas lepnums. Nekad nekritizē viņu, nepieskaries viņai, liec mierā! Nepacel balsi, nebļauj! Tev liekas, ka tu palīdzi ar savu bļaušanu, bet tu viņu biedē, tu viņu sadrupini, tu viņu iznīcini. Viņa baidās un krīt. Un tā ir viņas VĀJĀ VIETA. Katram ir vājās vietas. Viņai bail no kritikas!
Ļoti bieži mēs uztraucamies par to, ka apkārtējie nesaprot mūs un negrib pieņemt tās lietas un vērtības, kas mums svarīgas. Mēs dusmojamies uz viņiem.
Tiem cilvēkiem nekad nepietiek siltuma! Viņi trīc no aukstuma…. Salst…
1.Dzīvot vajag nevis sapņojot par to, ko varētu darīt, bet darot to, par ko VIENMĒR esi sapņojis!
Kāds ģimenes pāris pārbrauca dzīvot uz jaunu māju. No rīta pamodusies, sieva paskatījās ārā pa logu un ieraudzīja kaimiņieni, kas kāra ārā žāvēties svaigi izmazgāto veļu.
Jauna meitene atnāca pie sava tēva un teica:
– Tēt, es esmu piekususi, man ir tik smaga dzīve, tādas grūtības un problēmas un ir sajūta, ka visu laiku peldu pret straumi. Šķiet, ka man vairs nav spēka… Ko man darīt?
Viena no postošākajām kaislībām, kas liedz dzīvē sasniegt panākumus un kļūt laimīgam, ir skaudība. Ir dzirdēts, ka latvieši esot skaudīga tauta un ļoti daudzi cilvēki paniski baidās no noskaušanas. Kā tad īsti ir? Kas patiesībā ir upuris – cilvēks, kuru apskauž, skauģis, vai abi divi?!
Snieg sniegs. Putina. Katra pārsla krīt savādāk, krīt kādu brīdi un tad saplūst ar kopējo sniega masu. Krīt tā, it kā vēlētos būt tur, ar to balto, ar to tīro. Būt ar savējām, citām pārslām.
Kaut kā ātri pierod pie labumiem. Ja kāds pasniedz roku aiz laipnības, otrreiz jau sāk likties, ka tas ir viņa pienākums- būt laipnam un pasniegt roku.
1.Cilvēks tic tikai tam, ko redz. Un redz tikai to, kam tic. /Pēteris Kļava/
Nobela prēmijas laureāti fizikā pierādījuši, ka nešaubīgi, fiziskā pasaule – tas ir vienots enerģijas okeāns, kas parādās un pēc milisekundes pazūd, pulsējot atkal un atkal.
Nav nekā nepārtraukta un cieta. Tāda ir kvantu fizikas pasaule.
“Mīli tā, it kā Tevi nekad nebūtu nodevuši.
Strādā tā, it kā Tev nebūtu vajadzīga nauda.
Dejo tā, it kā neviens neredz.
Dziedi tā, it kā neviens Tevi nedzird.
Dzīvo tā, it kā Tu dzīvotu Paradīzē!”
Zin’, papriekšu ir jāsāk ar mazām lietām. Vienmēr gribās iegūt baigo rezultātu ieguldot maz darba…Maz darba, mazs rezultāts. Nevar visu gribēt uzreiz. Papriekšu vajag darīt un negaidīt lielus rezultātus. Viss atnāk ar laiku. Un ja kāds sola lielus rezultātus ar mazu piepūli, tad visticamāk tas ir blēdis.
Tajā dienā, it kā speciāli, katrs students pasniedzējam uzdeva vienu un to pašu svarīgo jautājumu:
“Kas būs pēc nāves?”
Vīrs ar sievu laulībā nodzīvoja ilgu un laimīgu dzīvi. Viņi dalījās visos noslēpumos un pārdzīvojumos un tikai vienu lietu sieva palūdza vīram nekad nedarīt: nekad neieskatīties vecajā kurpju kastē, kuru tā glabāja sava skapja augšējā plauktā.
Mainot šodienu, mainās arī cilvēka rītdiena. Tikai tas nekad nesanāks bez paša tiešas līdzdarbības.
Vārdi apvaino, vārdi ievaino…. Vārdi nomierina, vārdi iedvesmo…. Vārdi izmej, vārdi nicina…Vārdi sajūsmina, vārdi atvieglo…Vārdi sāpina, vārdi iznīcina…Vārdi pamāca, vārdi iedrošina… Vārdi padara priecīgu, padara bēdīgu… Izeiktais vārds kā bulta vai nu trāpa pa neredzamo rētu un sāpina, vai trāpa un ārstē…
„Tikai nepadomā par mani neko sliktu-labi?!” „Es gribu tev izpatikt!”
Ir saule, debesis,
Un maize abrā rūgst.
Un bērni dzimst –
Nekā jau nepietrūkst.
Kurš gan liekot roku uz sirds var pateikt: „Jā, tagad man viss ir pietiekami, un esmu laimīgs mūžīgi mūžos?” Patiesībā ir tieši otrādi. Ar laimi parasti saistās kādas nākotnes gaidas. Kad man būs liela māja, tad es jutīšos laimīga. Kad iegūšu to ilgi kāroto amatu, tad nu gan beidzot būs laime pilnībā.
1.Par laimi var runāt labi ja piecas minūtes. Nav nekā vairāk, ko teikt, tikai to, ka esi laimīgs. Par nelaimi var runāt augām naktīm. /Remarks/
Man vajag vairāk…Es dzenos pēc vairāk. Man nekad nepietiek, es gribu vēl, vēl, vēl…. Es meklēju savu patvērumu daudzumā. Man nepietiek ar vienu konfekti, man vajag divas, trīs, četras piecas… man nepietiek ar vienu sievieti, man vajag divas, trīs, četras, piecas… Man nepietiek ar vienu datoru, ar vienu automašīnu…Es esmu kā apmāts ar skriešanu pēc varāk, daudzāk, biežāk… Man nepietiek ar vienu pāri kurpju, man vajag vairāk- nekas, kad kājas ir tikai divas un uz tām var uzvikt tikai vienu pāri kurpju-tikai vienu. Alkatības pārņemts…
…viss, ko saku ir patiesi un tieši…… bēda ir tā, ka mūsdienu sabiedrībā tic vairāk meliem un , ja kāds saka patiesību , tad kā likums viņam neviens netic vai uztver to par joku… Lielākoties, mūsu savstarpējās attiecības vienam ar otru ir ļoti virspusējas. Vīram ar sievu, māsai ar brāli, tēvam ar dēlu, draugam ar draugu un tā var turpināt pilnīgi par visām cilvēku savstarpēji veidotajām attiecībām.
Šis teksts līdzīgs lūgsnai un atrasts 1962. gadā kādā vecā Baltimoras baznīcā. Autors nav zināms.
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]
