Neviens no šejienes neizkļūs dzīvs. Dīvainie cilvēki ceļ sapņu pilis, jo ir maldīgi pārliecināti, ka mūžīgi tajās varēs palikt. Neko nevar paņemt līdzi. Tas nenozīmē, ka nav jābūvē, tas nozīmē tikai to, ka nav jāmāna sevi, ka es te nobāzēšos ilgi un dikti. Nenobāzēsies- agri vai vēlu vai nu sapņu pils tevi atstās vai tu atstāsi sapņu pili. Citu varianta nav. Tapēc būvē, bet nepieķeries!
Cilvēki, kas runā dažādās valodās nekad viens otru nesapratīs. Un nav svarīgi, kādā valodā runā. Kurš būs pirmais, kas iemācīsies saprast? Kurš būs pirmais, kas paspers soli uz priekšu, lai ieklausītos, sadzirdētu? Savu valodu runāt un dzirdēt nav nekāda māksla, līdzīgi kā dzirdēt savas domas, savus uzskatus un pieņēmumus. Grūtāk sadzirdēt otru…
Lietains un pavasarīgs sveiciens Tev šajā svētdienā!
1.Gudru cilvēku raksturo trīs īpašības. Pirmkārt, viņš iesaka citiem to, ko dara pats. Otrkārt, viņš vienmēr ir taisnīgs, un, treškārt, viņš ir iecietīgs pret apkārtējo cilvēku vājībām. /Ļevs Tolstojs/
Piedod, bet tu neatbilsti maniem priekštatiem par to, kādam tev ir jābūt! Tu neatbilsti un tāpēc izraisi manī nepatiku. Tāpēc tu man riebies, jo es no tevis gaidīju kaut ko citu.
Savāda sajūta- kaut kur citur ir labāk, ne te. Jo te viss ir zināms, viss ir bijis. Šķiet garlaicīgi, apnicīgi- nu nekā jauna te nav. Tās pašas mājas, tas pats ceļš, tie paši cilvēki, tā pati valsts. Un tāpēc rodas ideja, ka jādodās prom, kaut kur citur, jo tur salīdzinot ar šejieni jau nu gan būs interesantāk. Un rodas mānīgi saviļņojoša cerība.
1.Nav šajā pasaulē nekā laba, ne – slikta. Ir tikai mūsu attieksme pret it visu. /Viljams Šekspīrs/
Kad sāk pietrūkt, tad sāku atcerēties kopā pavadītos jaukos mirkļus un tas uzdzen ilgas. Kad viss beidzies un negribās, lai beidzies, tad rodas neizsakāmi skumja, nežēlīga smeldze. Pat iekšēja lūgšana- paliec, paliec, paliec…
Zini, visu laiku notiek kopēšana. Es fanoju par zvaigzni un kopēju viņu. Tāpēc ka fanoju- kopēju. Es gribu tai līdzināties, gribu būt tāda pati zvaigzne kā viņa, darīt tāpat kā viņa. Līdzīgi kā ieliekot kopētājā vienu galveno lapu uzspiežu kādu skaitu gribu un iznāk identiskas. Bet kopija jau nekad nav oriģināls. Un varbūt oriģinālam bieži vien ir izdevīgi ražot sev n-tās kopijas?
1.Cilvēki tika radīti, lai tos mīlētu, bet lietas tika radītas, lai tās izmantotu. Pasaulē valda haoss tāpēc, ka viss ir otrādi. /Dalailama/
Mēs nekad tā pa īstam neesam sadzirdējuši viens otru. Ikdienas sīkumi, lomas, nenozīmīgas domas pārklāj to lielo nekad neiepazīto. Es runāju ar tevi un tu man atbildi, tu runā ar mani un es tev atbildu. Mēs bieži vien runājam daudz, bet pa tukšo. Standart frāzes, standart tekstus. Mēs nekad nerunājam par to kā jūtamies.
Nomest savus priekšstatus par Tevi kā drēbes. Atbrīvoties no tām noslāņotajām domām, koncepcijām, kas no mana prāta uz Tevi tēmētas. Atbrīvoties un ieraudzīt Tevi neskartu- tīru.
Tik sen nepateiktie paldies. Savādi…tieši tiem, kas vistuvāk un dien dienā to vien dara, kā nemitīgi atbalsta, saprot, palīdz…aizmirstās. Tas vienkāršais un patiesais paldies. Tā vien liekas, ka pats par sevi saprotams, ka vai katru dienu galdā ir siltas pusdienas, izmazgātas un izgludinātas drēbes. Tā tam jābūt un viss…aizmirstās novērtēt, ka kāds to darījis manā labā. Ir pierasts ka par mani rūpējās, liekas pats par sevi saprotams…
Nekas nav tik viegli kā atrast ceļu tumsā. Dienasgaismā tevi moka šaubas. Tu paļaujies uz citu pēdām, citu riteņu sliedi, citu atstātām zīmēm, vai arī tu ilgi domā: paļauties? nepaļauties? iet tur? vai neiet? Vai tie ir bijuši gudrāki, kas tur gājuši? Tu to nezini. Tu notici iebrauktajam ceļam, bet tas pēc pāris kilometriem griežas atpakaļ – redzi, visi ir tai ticējuši, tai iebrauktajai sliedei, un visi ir pievīlušies. Jo nekur tā nenoved. Diena ir krustceļu nelaime, rādītāju šaubas, nokrituša piliena sairšana. Es eju naktī, un nekas nav tik viegli kā atrast ceļu naktī. Es paļaujos uz savām kājām, es paļaujos uz savām acīm – man nav cita, uz ko paļauties tumsā un naktī. Kas ir diena? Tā ir citu cilvēku pieredze. Ceļš ir citu cilvēku pieredze un takas. Bet naktī ir mana pieredze un tikai mans ceļš….”
1.Neturies pie tā, kas aiziet, citādi nesatiksi to, kas tuvojas /Karls Gustavs Jungs/
Tieši tad, kad otrs kļūst pierasts, viņš paliek neinteresants, pats par sevi saprotams. Tajā brīdī zūd viņa vērtība. Kad dabūts, tad viss- iestājās rutīna. Viņš jau nekur neliksies, būs blakus, viss kārtībā. Pieradums iemidzina, pieradums pie otra ļauj atslābināties, notrulina sajūtas.
Sapņu pasaulē pazudšie. Viņi meklē un nekad neatrod, nekad neatradīs. Kad neatrod, tad viļās. Vilšanās nāk ar sāpēm. Un viņi nekad nesaprot, ka ticējuši sevis pašu izveidotam sapnim. Sapnim, kura piepildījumu ir gaidījuši no citiem. Kura piepildījumu ir uzspieduši citiem.
Ko vecie, gudrie vīri saka par to, ko vajadzētu paturēt noslēpumā.
Cilvēki domā, ka viņi var mīlēt tikai tad, kad viņi atradīs piemērotu cilvēku. Blēņas! Jūs nekad tādu neatradīsiet. Cilvēki domā, ka viņi mīlēs tikai tad, kad atradīs vīrieti vai sievieti, kas būs pati pilnība. Muļķības! Jūs nekad tādus neatradīsiet,jo perfekts vīrietis vai sieviete neeksistē. Bet, ja tādi pastāv, tad viņus neuztrauc jūsu mīlestība.
1. Tik salds ir medus, ka beigās tas šķiet rūgts. Garšas pārbagātība nogalina garšu. /Viljams Šekspīrs/
Kāda skaista un bagāta dāma savam psihiatram bieži bija sūdzējusies par dzīves tukšumu un bezjēdzīgumu.
Un tā, šī dāma reiz pieteica vizīti pie kāda gudrā un viedā. Viņu nodarbināja dzīves jēgas un laimes meklējumi. Kad apmeklētāja bija izstāstījusi sava nāciena iemeslu, padomdevējs pieaicināja kādu vecu sievieti, kura birojā tobrīd uzkopa grīdas, un teica: ”Es lūgšu Mēriju pastāstīt to, kā viņa atrada laimi. Lūdzu, uzklausiet viņu.”
Nav tādas īstas vietas, kur paslēpties. Es visu dzīvi to esmu meklējis-patvērumu. Lai paslēptos no sāpēm, bailēm, dusmām, skumjām… Esmu bēdzis no citu cilvēku ļaunajiem skatieniem, kliedzieniem, netaisnības. Meklējis vietu, kur paslēpties. Nav tādas vietas!
Es katru dienu no tevis atvados. Nē, tās nav skumjas un mokošas atvadas, tās nav asaru un sāpju pilnas. Es vienkārši atvados tā, it tevi satiktu pēdējo reizi. Patiesībā es tevi palaižu, kaut jābūt nenormālajam pieradumam turēt. Man palīdz doma, ka kaut kad pienāks mūsu pēdējā satikšanās reize. Kad-nav zināms….un lai tā nebūtu sāpju un asaru pilna, es mācos no tevis atvadīties ik mirkli ar prieku. Tādu pašu, kāds rodas satiekoties.
Kāds puisis nekādīgi nespēja izvēlēties sev meiteni: tad seja šķita nepietiekoši skaista, tad figūra nepietiekami pievilcīga, tad – par tievu, tad – pārāk resna…
1.Jautājums, kas dažreiz mani padara traku: es esmu traks vai visi citi? /Alberts Einšteins/
Kā tu pret mani, tā es pret tevi….un šitais nekad nebeidzās-līdzīgi kā strīds ar paša atbalsi. Ieejot kalnainā apvidū kad es nobļaujos: “Tu esi idiots…”, atbalss no kalniem atānk ar tieši tādu pašu: “Tu esi idiots…” Es sadzirdu šito atbalsi un sadusmojos nepajokam….”Kā? Tu mani nosauci par idiotu? PATS TU ESI IDOTS…” un atbalss man tāpat arī atbild: “Pats tu esi idiots!”. ”Tu esi vēl lielāks idiots….”, atbilde atnāk: “Tu esi vēl lielāks idiots…” Nav beigu šitam- kā tu pret mani, tā es pret tevi. Tā vietā, lai ieturētu pauzi un klusuma brīdi…lai apklusinātu mūžīgo pingpongu, es turpinu bezgalīgo stāstu ar nosaukumu: “KĀ TU PRET MANI, TĀ ES PRET TEVI….” Stulbs var palikt..
“Un kurš gan tev teica, ka jātic visam, ko tev saka, ko tev grib iestāstīt? Un kurš gan labāk par tevi var zināt? Ak, tu nezini kā tev labāk? Kamēr nezini, tikmēr esi atkarīga no citu viedokļiem, n-tajiem ieteikumiem. Parasti jau iesaka to, kas der pašam…Un tas kas der pašam ne vienmēr derēs arī tev!
Es tev atnesu brokastis. Tu sen neesi ēdusi. Tu visu laiku strādā. Tevis nav no rīta un nav vakarā…Šķiet, ka tevis nav vispār. Tu esi aizņemta darbā. Tev nav laika kārtīgi izgulēties, nav laika kārtīgi paēst, nav laika sev, nav laika citiem. Tu strādā.
1.Kādai meitenei pajautāja, kāds ir pats svarīgākais cilvēks, pats svarīgākais laiks un pati būtiskākā lieta. Padomājusi viņa atbildēja, ka svarīgākais cilvēks ir tas, ar kuru tu šajā brīdī sarunājies, svarīgākais laiks ir tas, kurā tu dzīvo šobrīd, bet pati būtiskākā lieta ir izdarīt labu tam cilvēkam, ar kuru tu tieši šajā brīdī atrodies kopā. /Ļevs Tolstojs/
Man ir sākusies drusku narkomānija pret tevi. Nē, tu neesi vainīga. Es vienkārši iepriekš biju pārāk pārliecināts, ka inficēties nav iespējams. Biju pārliecināts, ka nav iespējams inficēties ar tavu ārējo skaistumu, ar tavu smaidu, ar tavu patīkamo balss tembru, ar tavām domām. Nē, tu neesi vainīga, es esmu narkomāns un nemaz to neapjaušu. Es esmu kā parazīts, kam vajadzīga ievade- tu, tu, tu, tu, tu… Dīvaini…to taču jāsauc par kaut ko skaistu…To taču jādēvē par vēlamu, vajadzīgu nepieciešamu, lai aizbaidītu tās nepatīkamās trauksmes sajūtas…tās sausās mutes, kas iekšā izslāpušas sauc- dod, dod, dod, dod vēl, dod vēl un vēl… Bet nekur jau šīs nebēg…
Kāpēc tagad cilvēki ir tik noguruši? Kāpēc nav vairs tādas dzīves vitalitātes, kādas bij mūsu senčiem?
Vieni teiks vaina ir pārtikā, kuru mēs ēdam. Pēc manām domām īstenais iemesls, ka mēs pārāk daudz domājam par sevi un tikai par sevi. Kā mēs jūtamies, kā mēs izskatamies, kā pret mums attiecas apkārtējie, vīrs vai sieva un tā bez gala. Esam iegrimuši tādā purvā, ka pat to vairs nepamanām.
Īstenais iemesls ir šī lielā koncentrēšanās uz sevi un savām sajūtām. Nepārtrauktā domāšana par sevi rada ievelkošu nogurumu. Jo vairāk esam iegrimuši vai ieciklējušies domās par sevi, jo lielāks nogurums un dzīves apnikums mums ir uzbrucis. Tikai tad kad atbrīvosimies no uzmācīgām domām par sevi, cik esam svarīgi un nozīmīgi, cik daudz ciešam un cik maz saņemam, tad mums atkal būs spēks un dzīves vitalitāte, varēsim traukties uz priekšu un sasniegt nodomāto. Domas par sevi ir tāds kā iemests enkurs, kurš neļauj virzīties un priekšu, bet ļauj pazust savās sajūtās un sāpēs, kas rada bezgalīgu nogurumu no sevis un savas dzīves.
Ir pienācis laiks pacelt enkuru un doties ceļā, ceļā, kurā vairs nepievēršam uzmanību savām sajūtām, ka ir grūti, sāpīgi un ka mūs pietiekami nenovērtē.
1.Tu vari iesist man ar patiesību, bet nekad nemierini mani ar meliem!
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]
