1.Visu to, ko redzat manī- tas nav mans, tas ir  jūsu. Mans ir tas, ko es redzu jūsos /Remarks/

Piektdienīgs sveiciens Tev, manu lasītāj!

Katram atsevišķam cilvēkam es gribētu teikt: tu nemaz nezini, cik laimīgs esi, un tālab esi saīdzis. Staigāt, elpot, cerot, vai tas nav prieks? Vai tu neesi savu vaigu piekļāvis bērza zīdaini mīkstajam stumbram? Un vai tu savas dvēseles un miesas tērpu esi saskaņojis ar koka daiļumu? Vai tu esi redzējis priedi, kas saules norietā laistās kā izkausēts varš?

LABS VAKARS, jūsmājās

Maza meitenīte pieskrēja un noglaudīja slimu, vārgu un pamestu kaķi. Kaķis sajutis glāstus pieglaudās ciešāk. Laikam sen neviens viņam nebija pieskāries. Biežāk tas droši vien ir dzīts prom, lamāts, sists… Kārnais augumiņš spiedās arvien tuvāk un tuvāk it kā izmisīgi lūdzot: „Neatstāj mani! Parūpējies par mani!”

Dažreiz es vēlētos būt kā bumba- trieciet mani pret zemi- trieciet, lai es varētu augstāk uzlidot.

Sirsnīgs sveiciens Tev šajā ceturtdienas pēcpusdienā!

1.Viens no vislielākajiem maldiem ir uzskatīt cilvēkus par labiem, ļauniem, gudriem, muļķiem. Cilvēks plūst un viņā ir visas iespējas: bija muļķis, kļuva gudrs, bija ļauns, kļuva labs un otrādi. Tajā slēpjas cilvēka varenība. Un tāpēc nevar spriest par cilvēku! Kādu? Tu nosodīji, bet viņš jau ir cits.  /Ļevs Tolstojs/

Vienkārši un uzskatāmi par to, kā mēs paši esam gatavi izpostīt savu dzīvi.

— Es esmu vājš un nabadzīgs — teica reiz meistars saviem mācekļiem — bet jūs esat jauni. Es jūs mācīju un jūsu pienākums ir atrast naudu, par kuru varētu dzīvot jūsu vecais skolotājs.

Dzīvoju savā ilūziju burbulī ļoti pārliecinoši.  Burbulis šķiet necaursitams, tāpēc  nekad to neatstāšu, jo te drošāk. Patīkami lidināties pa telpu un būt drošībā. Man ļoti bail no nedrošības, nevaru izturēt, tāpēc te ērtāk- ilūziju burbulī.

Par mūsdienu paradoksu kļūst tas, ka mums ir augstas celtnes, bet zema izturība, platas maģistrāles, bet šauri uzskati.

Viņu kaunināja, jo vinš nezināja. “Kā tu vari nezināt? Tev ir jāzin!”

„Zini, tev jāiemācās divas lietas- pieņemt vai iet prom. Dzīve kļūst par drāmu un problēmu kamolu, jo tu neproti pieņemt vai aiziet prom. Neproti!

1.Augstprātība nekad nav attaisnojama. Tā notiek zema pašvērtējuma vai īslaicīgu, virspusīgu sasniegumu dēļ. /Dalailama/

Gudrajam pajautāja- cik draudzības veidu pastāv. Viņs atbildēja- četri.

Man tikai vajag to un to un tad es būšu pa īstam laimīgs… Mūžīgais scenārijs, kas nekad tā arī nepiepildās. Līdz ko vajadzīgais dabūts, tā rodās atkal šitais- jā ir labi, bet kad būs tas un šitais, lūk tad būs patiešām labi.  It kā kāds visu laiku izrautu no rokām to, lai būtu pa īstam labi. Kas tas ir pa īstam? Izstieptā roka jau vienmēr paliek izstiepta.

Cik jauki būtu iemācīties no neviena neko negaidīt. Brīva sajūta. Tad var saņemt tāpat kā nesaņemt un abos gadījumos nebūs vilšanās. Var saņemt un vilties, jo netiek saņemts cerētais un iedomātais. Var nesaņemt un vilties, jo netiek saņemts nekas.

Nopirka cilvēks sev skaistu māju ar brīnišķīgu augļu dārzu. Blakus- šķībā, vecā mājiņā dzīvoja skaudīgs kaimiņš, kurš visādi centās sabojāt viņam dzīvi: mēslus zem vārtiem izberot vai kādas citas riebeklības izdarot. Reiz cilvēks pamodās no rīta labā garastāvoklī, izgāja ārā uz lieveņa, bet tur spainis ar samazgām. Cilvēks  paņēma spaini, samazgas izlēja, tad spaini iztīrija tā, ka spīd, iebēra tajā gatavus, garšīgus ābolus no paša dārza un gāja pie kaimiņa. Kaimiņš izdzird troksni pie durvīm un ļauni nodomā: „Beidzot es viņu dabūju!” Atver durvis cerībā, ka varēs skandalēties, bet cilvēks sniedz viņam spaini ar āboliem un saka: „Kas ar ko bagāts, tas ar to dalās!”

“Es jūs ļoti mīlu”-neērts vārds palicis-mīlu…Nonēsāts vārds palicis…mīlu… Sajūtas ir grūti nosaukt vienā vārdā. Sajūtu gamma ir tik dažāda, sajaukusies, saslējusies, samudžinājusies…

Kāds apšaubīja manu pozitīvo tēlu. Nevis vienkārši apšaubīja, bet noniecināja. Es tik ļoti esmu strādājis pie tā, tik sūri un grūti izkopis, lolojis. Un še tev, paņēma un apšaubīja, nokritizēja un noniecināja, izsvieda mēslainē. Tik ļoti augstprātīgi un nievājoši… Un tik ļoti sāpīgi, ļoti. Un nepatīkami: „Ar kādām tiesībām? Ko viņš no sevis iedomājās?”  Es automātiski kļūstu aizkaitināts un pēc tam dusmīgs. Jo ir taču pamats- es tieku iznīcināts…

Uz savstarpēju vajadzību balstītas attiecības rada tikai konfliktu. Lai cik atkarīgi cits no cita mēs būtu, mēs izmantojam cits citu kādam nolūkam, kādam mērķim. Ja visu laiku tiek domāts par šo mērķi, attie­cības nepastāv. Jūs varat izmantot mani, un es varu izmantot jūs. Šādi izmantojot, mēs zaudējam kon­taktu. Uz savstarpēju izmantošanu balstīta sabiedrība ir varmācības pamats. Izmantojot citus, mēs iztēlo­jamies tikai sasniedzamo mērķi. Mērķis, ieguvums liedz notikt attiecībām, saziņai. Citu izmantošana, lai cik lielu gandarījumu un komfortu tā arī dotu, vienmēr ir saistīta ar bailēm. Lai novērstu šīs bai­les, mums cilvēks jāiegūst savā īpašumā. No šādas piederēšanas rodas skaudība, aizdomas un nemitīgs konflikts. Tādas attiecības nekad neradīs laimi.

Vasarīgi lietains sveiciens Tev šajā piektdienas rītā!

Ļoti viegli ir ieraudzīt netīrumus uz balta palaga. Nav nekā sarežģīta, nekādas piepūles- krīt acīs momentāli. Tāpat ir ļoti viegli sadzirdēt troksni klusumā- jo riebīgāks un griezīgāks tas, jo uzkrītošāks.

Es esmu tas, kā tu mani uztver. Es nevaru būt cits. Tavs paša apzīmējums, kas izgaismojas tavā prātā mani ieraugot, par mani padomājot. Sajūtas uzbur skici, domas baro. Un tavā priekšā parādās tēls, kurš liekas pašpietiekams, pats no sevis esošs- reāls.

„Paliec  vēl drusku- uzkavējies….!”

1.Un citu nesamin, ja tu to spēj, bet pacel citu un celsies tu pats /Rainis/

Zini, viss patiesais ir rets.  Īsts pieskāriens nāk negaidot un reti. Biežums to padara par pierastu. Tie retie mirkļi, kas caurstrāvoti ar neviltotu prieku un kopā būšanu atnāk un aiziet, ilgi neuzkavējās. Un tad gribās mākslīgi tos uzburt un uzpūst- nevajag!

Nē, es neesmu jūsējais. Es esmu savējais. Jūs gribat mani piesavināties. Jūs gribat, lai jums kalpo. Lai kalpo jūsu aplausiem, lai kalpo jūsu domāšanai, jūsu jušanai. Lai es apliecinu jūsu pareizību un tai kalpoju. Lai es apliecinu, ka es tāpat domāju kā jūs.Bet es tā nedomāju. Es nedomāju tā kā jūs. Ja jūs reizēm domājat tā kā es un ja es reizēm domāju tā kā jūs, tad tā ir sakritība, laba sakritība un mēs savu tuvību varam apliecināt kopējos aplausos.

Tu nevari noķert vēju! Tas nekad nepaliks plaukstās. Vējš ir netverams, bet tajā pašā laikā spēcīgs. Tas var iešūpot zāli, kokus, ūdeni. Tas var sagraut mājas, nest postu, tas var atveldzēt karstā laikā. Bet nekad to nevar pakļaut, tas nepakļaujās, tas nedara tā, kā gribētos, kā vajadzētu.  Tas plūst bez kontroles, pieņemas spēkā bez kontroles, norimst bez kontroles.  Var prognozēt tā stiprumu, bet nekad nevar zināt tieši. Var sajust, bet ne satvert un paturēt.

Ak, kāpēc gan tu neesi tāda, kādu es esmu gribējis? Kāpēc tu nespēlē pēc manas stabules? Kāpēc atšķiries? Tu tik tuva man esi bijusi un reizē tāla. Kāpēc tu nedari tā, kā man gribētos? Kāpēc neļaujies manam diktātam? Es visu laiku esmu gribējis tevi tādu, kādu esmu savās iedomās radījis- kā tēlu, kas apmierina visas manas vēlmes un vajadzības.

Un viņa teica: „Zini, mums ir līdzīgas sāpes un problēmas.

“NEVIENS NEVIENAM NEPIEDER.”
Bet katrs tomēr kaut ko cer.
Ka no tā visa, kas tev ir,
tev kaut kas man ir jāpiešķir.

Zini, mēs nekad vairs nesatiksimies. Mēs esam ceļotāji, kas nekad ilgi vienā vietā neuzkavējās. Un es uzlieku tev roku uz pleca un pasaku paldies, ka biji kādu laiku blakus. Ka ļāvi atbalstīties pie tavas rokas grūtos brīžos.

1.Uzskati katru dienu par pēdējo, kas tev lemta, un tev būs mīļa katra stunda, uz kuru tu neesi cerējis /Horācijs/

Padod savas nosalušās rokas! Pasaule ir aizmirsusi siltuma. Tā slēpjās aiz aukstiem mūriem, uzceltiem, lai atsvešinātos viens no otra.