Pašnomierināšana. Tāda kā strīdēšanas ar domām, kas rada nemieru. Parasti gaidu mierinājumu no ārpasaules, dažbrīd pat kaitīgu- iedzeru, lai nomierinātos, uzpīpēju, lai nomierinātos. Bet, pa lielam, lai atrautos no domām, kas padara nelaimīgu. Un visbiežāk gaidu kādu kurš nomierinās, uzmundrinās, dos cerību. Šis te “labais pozitīvaisais tēls”, kas atnāks un mani izglābs. Bet, ja nenāk? Tad es visādi meklēju viņu- “glābēju”. Un ko tad, ja neatrodu? Un ko tad, ja atrodu, bet izrādās, ka tas ir ne tas, kas vajadzīgs?
Tas viss tūlīt izgaisīs, it kā nekad nebūtu bijis. Paskaties cik ātri notiek pieskāriens- tiko pieskāries, tas izgaist un paliek tās silti patīkamās sajūtas- kāds deva maigumu, kāds parūpējās, kāds nomierināja. Tik maz vajag- viens glāsts un paliek vieglāk. Un atmiņas to tur cieši jo tieši…Ar tuvu cilvēku saistās. Un atceroties, vien iedomājoties paliek silti. Tas nav parasts siltums, ko dod uguns. Tas ir siltums, kas piepildīts ar cilvēcisko labsirdību.
1.Ja cilvēks neko labu nevar pateikt par sevi, bet ļoti gribas kaut ko pateikt, viņš sāk sliktu runāt par citiem. /Mihails Ļivaks/
Šī ir nodaļa no grāmatas «Nesapņot ir kaitīgi» Arvien vairāk es redzu cilvēkus, kuri realitātes iespaidā atsakās no saviem sapņiem. Īpaši tagad – ekonomiski dīvainā laikā. Tas vienmēr ir tik skumji. Tāpēc, ka reizē ar sapni, no cilvēka dzīves pazūd kas svarīgs – viņa acis pārstāj izstarot gaismu.
“Hei, pārstāj sevi vainot par to, kā kāds cits tevi nosauca, ieraudzīja! Tā ir viņa versija, viņa skatījums, bet tas nenozīmē, ka tā ir patiesība. Cilvēki tic savām projekcijām un katrs projicē kaut ko savu. Tad kāpēc tev pieņemt svešas projekcijas, kāpēc pārvērsties par tām? Vissvarīgākais, lai nepazudstu citu projekcijās ir zināt, kas pats esi. Precīzi zināt savu iekšējo motivāciju kāpēc un ko dari, jo tad būs mazāk iespēju, kad ar tevi varēs manipulēt. Bet kamēr tik ļoti svarīgi tas ko citi saka un domā par tevi, tikmēr tu pieņemsi citu versijas un būsi mūžīgā atkarībā ko kurš kad padomās. Bet svarīgi ir tikai tas, kas tu esi, tikai tas, nevis tas ko citi…. Jo kāds gan tev sakars ar to ko kurš padomā, kā padomā, kāpēc padomā?
Paskat, kā viss pārvēršas par neko.. Tiko bija, vairs nav. Caurskrienoši mirkļi, caurskrienošas parādības.
Paglaudīt galvu. Mēs zinām, kas tas ir. Mēs esam glaudīti. Kad mazi bijām. Mēs vēl tagad to atceramies. Ļoti viegli ir noglāstīt bērnam galvu, izlaist pirkstus caur matiem. Paglaudīt, nosaukt mīlināmā vārdiņā. Nav nekādas atbildības. Ļoti viegli.
Bet paglaudiet galvu lielajam cilvēkam. Savai vecmāmiņai, savam vectēvam. Tēvocim, kad viņš ir slims. Un viņš sāks raudāt. Viņš apjucis sāks raudāt. Par ko?
Par to, ka blakus ir bijusi uguns. Tuvumā visu laiku bija uguns un atspīdumi uzblāzmoja solīdami. Visu laiku aiz sienas bija siltums, un reizēm tas atnāca pa durvju spraugu.
Tu noglaudīji – tu atgādināji.
Satikt savējos… Tos, kuru priekšā nekas nav jātēlo. Tos, kuri neko lieku neprasot saprot uzreiz.
«Pat tad, ja tu negatavosi pusdienas, es ar to samierināšos. Taču nedarī tā, lai man pazustu vēlme atgriezties mājās, dēļ tavas pastāvīgās nesaprotamās neapmierinātības. Mājās es vēlos atpūsties, nevis noskaidrot attiecības».
“Es taču tev toreiz teicu- pēc pacēlumiem seko kritumi, pēc kritumiem- pacēlumi. Bet, tu biji iedomājies, ka visu laiku būsi uz viļņa. Tu laicīgi nesagatavojies kritienam, tāpēc tev tagad tā sāp. Pamēģini kopā ar lielu vilni jūrā pacelties augšā, izjūti uzrāvienu, spēku, brīvību. Tik daudz enerģijas pieplūduma, entuziasma. Šķiet tavas rezerves ir neizsmeļamas. Dari, kamēr ir kāpums, izmanto to maksimāli un sagatavojies kritumam. Vilnis jūrā ilgi neturēsies pacēlumā, tas kritīs- trieksies ar milzīgu spēku atpakaļ. Un tu nesagatavojies. Tu biji kā apreibis, un reibumā jau neviens neko īsti neredz un nedzird.
1.Visi cilvēki pasaulē dalās divās kategorijās. Ar pirmajiem tik viegli, cik bez viņiem. Ar otrajiem ir ļoti grūti, bet dzīvot bez viņiem nevar nemaz. /Ernsts Hemnigvejs/
Un viņš teica: “Tu nevari izmainīt notikumus tu vari izmainīt savu attieksmi, reakciju pret tiem. Notikumu vienmēr prāts interpretē sev ierastā veidā. Bet, tas nebūt nenozīmē,ka tā ir vienīgā iespējamā versija. Tā ir ierastā versija. Un tā ir tik, tik pietasta, ka šķiet citas nemaz nav iespējamas.
Dažkārt mums var likties, ka visa mūsu dzīve nekam neder, ka mums nav pa spēkam tikt galā ar grūtībām, kuras uz mums gulstas. Katru no mums laiku pa laikam piemeklē šādas domas, pārņemot mūs lielākā vai mazākā mērā. Ja tā notiek, ir svarīgi saprast paņēmienu garastāvokļa uzlabošanai. To var izdarīt, padomājot par to, cik ļoti mums ir paveicies. Varbūt ir cilvēks, kurš mūs ļoti mīl; vai arī mums piemīt kādi talanti; varbūt esam ieguvuši labu izglītību; vai arī mums ir pirmās nepieciešamības lietas- ēdiens, lai piepildītu kuņģi, apģērbs, lai apsegtu savu ķermeni un jumts virs galvas; bet varbūt pagātnē mēs esam rīkojušies alturistiski. Vajag ņemt vērā pat visnenozīmīgākos pozitīvos savas dzīves aspektus. Jo, ja mums neizdosies savu garastāvokli uzlabot, pastāv liels risks, ka turpināsim slīdēt bezpalīdzības bezdibenī.Un tas var mums likt zaudēt ticību tam, ka mēs vispār esam spējīgi paveikt ko labu. Tā rīkojoties, mēs gatavojam augsni savam izmisumam.
Nakts. Klusums. Sajūtu Tavu elpu, kaut Tevis te nav. Naktī viss kļūst tik caurspīdīgs un caurskanīgs. Un mierīgs. Miegs apklusina pat visskaļākos aurotājus- dienu izbļāvuši tagad atpūšās.
Cenšos no savas dzīves izslēgt gaidīšanas režīmu. Citādi visa dzīve tā arī paiet-gaidot. Tā vietā drīzāk maksimāli ļaujos tam, kas notiek pašlaik. Tā vietā, kamēr gaidu, kad kāds mani iepriecinās, mācos pats sevi iepriecināt. Priekam nevajag daudz, tikai to apjausmu, ka viss ir labi, viss ir kārtībā, man paveicies. Var skatīties un redzēt visu drūmos toņos, var caur drūmajiem saskartīt arī gaišos. Jo nekas nekad nav viennozīmīgs, nekas nav tikai un vienīgi absolūti melns. Un pats uzstādījums- gribēt to, kā nav ir sevis apzagšana no vienas puses, jo automātiski iestājās iztrūkums, kas prasās pēc piepildījuma.
Es nemāku piedot. Es māku notēlot piedošanu. Tu man nodarīji pāri un tas sāp. Tu nedrīkstēji, bet nodarīji. Tu biji man ļoti tuvs cilvēks, es tevi tik tuvu pielaidu sev klāt un tu….
“Vai nu esat laimīgi ar to, ka jums pieder ļoti maz un nenoslogojat sevi pārmērīgi, tāpēc ka laime ir jūsos pašos, vai nu jūs nekur nenonāksiet. Tā nav nabadzības attaisnošana. Tā ir atturības attaisnošana. Bet mēs esam izdomājuši patērētāju sabiedrību, kurā nepārtraukti tiek meklēta izaugsme. Kad izaugsmes nav, tā ir traģēdija.
1.Ja tu par sevi domā labu, tad kāpēc tev vajag, lai vēl kāds par tevi domātu labu? /Mihails Ļivaks/
Kas šī ir par tādu nepilnīgu pasauli, kurā nekam nav 100% garantijas. Man gribās, lai ir! Man gribās, lai ir tā, kā es gribu. Man vajag 100% garantiju, lai pasaule ir tāda kā es gribu. Saproti- KĀ ES GRIBU! Un ne savādāku! Ja man rodās kāda vajadzība, kaut visniecīgākā, es gaidu, kad tā par visiem 100 būs apmierināta nevis par 99,7% vai 99,9999999% Kapēc neks nav noteikts? Kapēc viss ir tāds nenoteikts, kā ezītis miglā maldās un maldās un nevar sasaukt savu draugu.
Kāpēc mēs alkstam atzinības, kāpēc mums par katru cenu vajag, lai par mums labi domā, lai atbalsta? Kāpēc mēs esam tādi snobi? Kāpēc mums tik dārgs mūsu vārds, stāvoklis, ieguvumi? Vai tad anonimitāte ir pazemojoša un būt nezināmam – nicināmi? Kāpēc mēs tiecamies pēc slavas un popularitātes? Kāpēc mums nav diezgan ar to, ka mēs esam mēs? Varbūt vārds, stāvoklis un ieguvumi mums ir pats galvenais tāpēc, ka mums bail un kauns no tā, kādi mēs esam? Apbrīnojami, cik stipra ir vēlme pēc atzinības un aplausiem! … (Džidu Krišnamurti)
Nemāku saskatīt dzīvi pozitīvā gaismā, laika gaitā ievazājies ieradums redzēt nepilnības. Uzreiz pamanu putekļus uz galda, nekas, ka galds ir skaisti noformēts.
1.Nesaisties ar cilvēku, ja nevari panest viņa kļūdas. /Zenta Mauriņa/
“Kāds izrādijās labāks par tevi. Viņa aizgāja pie cita. Un tevi atstāja. Un tu to uztvēri kā zaudējumu, kā noniecinājumu. Smeldzīgas un nepanesamas sāpes. Mazvērtība. Pirms tam biji labais, tagad vairs neesi- cilvēkam, kurš tev bija un ir dārgs.
Un viņš teica: “Nomierinies! Pagaidām vēl nav savākušies visi apstākļi, lai saņemtu to, ko vēlies.
“Ja varētu dzīvi sākt no sākuma, ko tu mainītu?”
Dažkārt mums var likties, ka visa mūsu dzīve nekam neder, ka mums nav pa spēkam tikt galā ar grūtībām, kuras uz mums gulstas. Katru no mums laiku pa laikam piemeklē šādas domas, pārņemot mūs lielākā vai mazākā mērā. Ja tā notiek, ir svarīgi saprast paņēmienu garastāvokļa uzlabošanai. To var izdarīt, padomājot par to, cik ļoti mums ir paveicies. Varbūt ir cilvēks, kurš mūs ļoti mīl; vai arī mums piemīt kādi talanti; varbūt esam ieguvuši labu izglītību; vai arī mums ir pirmās nepieciešamības lietas- ēdiens, lai piepildītu kuņģi, apģērbs, lai apsegtu savu ķermeni un jumts virs galvas; bet varbūt pagātnē mēs esam rīkojušies alturistiski. Vajag ņemt vērā pat visnenozīmīgākos pozitīvos savas dzīves aspektus. Jo, ja mums neizdosies savu garastāvokli uzlabot, pastāv liels risks, ka turpināsim slīdēt bezpalīdzības bezdibenī. Un tas var mums likt zaudēt ticību tam, ka mēs vispār esam spējīgi paveikt ko labu. Tā rīkojoties, mēs gatavojam augsni savam izmisumam.
Tik tiko vēl prāts bija mierīgs. Starojošs un patīkams iekšējs prieks, piepildījums. Tās visas sajūtas, kas liek justies labi. Nākošajā mirklī kāds piezvanīja un…patraucēja. Teica ko nepatīkamu, kā rezultātā miers prātā pazuda. Tiko bija, nu vairs nav. “Nelietis! Miera traucētājs! Negribu tevi dzirdēt! Pazūdi!”
Man šķiet, ka agri vai vēlu katra cilvēka dzīvē iestājas moments, kad viņš saka sev un apkārtējiem: “Viss, es vairs nespēju tēlot! Un negribu to darīt!” Ja apzināti ienirsti sevī un izvēlies pa īstam iepazīties ar to, kas tevī, maska nokrīt ātri. Bet, ja izvēlies spēlēt (ne tāpēc, ka tev ir interesanti un jautri, ne aiz mīlestības pret dzīvi, bet tāpēc, ka šī iekšējā pasaule izradās tik ļoti sveša un ir bail izlaist to virspusē), tad patiesība agri vai vēlu sāk lauzties uz āru. Labāk gan ātrāk, tāpēc, ka vēlāk būs ļoti sāpīgi.
Tā jocīgā doma galvā: „Parūpējies par mani…!Tev noteikti par mani jāparūpējās!” Un tad tās gaidas, kuras uzliek par pienākumu visai pasaulei par mani parūpēties. Noķert savas domas šajā brīdī un paskatīties ciešāk.
Tas ir pavisam cits cilvēks! Nav tas pats. Tu gaidi to, kura nav. Viņš ir cits, kaut izskatās tāpat, runā tāpat, kustās tāpat, smaržo tāpat. Tu gaidi to, kura vairs nav. Ik uz soļa notiek dzimšana un miršana. Tu to nemani, palaid garām.
1966. gadā investīciju analītiķis Garijs Brauns uz Ziemassvētkiem savai 9 gadīgajai meitai uzrakstīja vēstuli, kura līdz šai dienai tiek citēta. Viņš paskaidroja meitenei, ka nekas šajā pasaulē – pat mīlestība – nevar tikt uztverts kā kaut kas, kas pienākas.
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]
