Filosofa daoista Haņ Sjaņ Czi dzīves likumi

1.Laime ir tad, kad tu gribi to, ko vari un vari to, ko gribi! /Boris un Arkādijs Strugackiji/

Ārējie apstākļi nenotiek, lai padarītu mūs laimīgus. Puķe nezied, lai padarītu laimīgu, bet gan zied pati par sevi (tai ir bijis iemesls- sēkla, kura attiecīgos apstākļos varēja sākt nobriest un izveidojās puķe). Koks neaug, lai kaut kādā veidā mums iepatiktos, negroza savus zarus, lai iepatiktos. Arī mājas uzdevums nav padarīt mūs laimīgus, tā vienkārši ir. Un arī cilvēku uzdevums nav padarīt laimīgu. Visi ārējie apstākļi ir ārpus mūsu kontroles, tie nepakļaujās tam jocīgi pieņemtajam likumam- tu esi, lai es būtu laimīgs. Nē, tieši pretēji, viss notiek kaut kādu savu iemeslu dēļ, neatkarīgi no tā patīk man tas vai nepatīk. Pasaule eksistē savu iemeslu dēļ, ne dēļ manis. Ja kaut kur kaut kas notiek, tad tam ir savs konkrēts iemesls.

Kaut kur dzirdēta un pierakstīta saruna.

Žēlums pret sevi- kurš gan būtu iedomājies, ka tas ir tik slimīgs? Es nekas neesmu, man nesanāk, nepietiek tā un šitā, citiem ir un man nav, ak es nabadziņš! Vai arī man bija kaut kas labs, bet savas augstprātības pēc to pazaudēju un tagad šaustu sevi…

Cik patiesībā mēs esam dažādi. Un es nevaru pieņemt tavu dažādību, es gribu tevi pārveidot, kaut kā iedarboties uz tevi, norādīt, aizrādīt, izlabot… Tev degunā ir gredzens un ausīs arī..kas tad tā par tādu modi? Ņem ārā, esi kā “normāls” cilvēks! Tu neatbilsti standartam, tev vajag atbilst! Un es iebilstu pret tavu stilu, tavu izskatu, tavu runāšanas manieri, jo TĀ NEVAR!!!! Manā prādā dzimušais- TĀ NEVAR, JO NEATBILST!

Es redzēju tavas asaras… Nav jau īsti labi rādīt savas emocijas citiem, tās jāslēpj, jānomāc… Sejai jābūt sastingušai. Ir jāuzvelk visādas ‘’vēsās’’ maskas un jādzīvo. Cilvēkam ir jābūt stipram, vārgulis nedrīkst būt…it īpaši citu acīs…

Es eju pa pļavu un izbaudu tās daili…un ejot pa ceļam saminu neskaitāmas būtnes. Tīšām nē, netīšām. Netīšām nozīmē, ka man nav bijis nolūks tās nogalināt, līdzīgi kā zemestrīcei nav bijis nolūks atņemt daudziem dzīvības.

Kaut kāds mūžīgais caurums- darīt dēļ tā, lai citi novērtētu. Kapēc caurums? Jo šīs te gaidas ir balstītas nemitīgi uz citiem.

Pārstājiet noskaidrot, kas kopīgs ir veiksmīgiem cilvēkiem, paskatieties labāk, kas apvieno visus neveiksminiekus- viņi nemitīgi runā tikai par sevi: “Man jāizdara tas, man vajag to…” – pirmie divi vārdi parasti ir “man vajag”. Tāpēc arī viņus neviens nemīl un tāpēc viņi nekad nesaņem to, ko vēlas, dēļ sava mūžīgā: “man vajag, es, mani, mans..” Interesējies par apkārtējiem, izmanto acis, lai skatītos uz pasauli, kas tev visapkārt, nevis pats uz sevi! Un tad tu iederēsies, kļūsi interesants, cilvēki pēc tevis tieksies. Viņi tiecās pēc siltuma, kuru izstaro tie, kurus patiesi interesē citi.

1.Ja nu citi cilvēki nesaprot mūsu uzvedību – tad kas? Viņi vēlētos, lai mēs darītu tikai tā, kā viņi to saprot, tā ir vēlme mums diktēt savus noteikumus. Ja tas nozīmē to, ka viņu acīs mēs esam “asociāli” vai “neracionāli” – lai tā būtu. Taču visvairāk viņus aizvaino mūsu brīvība un vēlme būt mums pašiem. /Ē.Froms/

Man nekā nav!”, viņš domāja un tā arī jutās- kā nabags! Viņš katru rītu modās gultā, nevis patersmē vai uz ielas, viņam bija sava personīgā istaba, viņam bija drēbes ko vilkt mugurā un ēdiens ko ēst. Viņam bija savs televizors, dators un grāmatas ko palasīt. Savs personīgais velosipēds un automašīna.

Un te pēkšņi viņa pacēlās pari visam. Nepalika ne kripatiņa no tā rūgtuma, no tiem pāri darījumiem, no pazemojumiem, izsmiekliem. Pirms tam likās, ja reiz to viens, divi ,trīs, daudz saka, tad tā arī ir. Redz, par mantu zādzību liek cietumā, bet cietumā neliek par iekšējā miera laupīšanu. Par aizvainošanu, pazemošanu, par noniecināšanu. Jā, publiskajā telpā, ja to izdara var cīnīties par savu ‘’goda un cieņas’’ aizskārumu. Bet ikdienā?

Es bēgu no lomām- līdz ko esmu kaut kas konkrēts, es bēgu, es izvairos, es negribu būt, jo tad iestājas iekonservēts stāvoklis- viss ar mani ir skaidrs, es esmu tas un tas, daru precīzi to un to un visiem ir zināms, ko no manis gaidīt- esmu paredzams. Nē, paldies!

Tiko pamanīju ļoti stulbu sava prāta tendenci pret cilvēkiem, kuri neatbilst manam pieņemtajam vēlamajam modelim- kādam ta ir jābūt cilvēkam un kā viņam jādomā.

Kaut kur dzirdēta un pierakstīta saruna:

Satiku reiz vienu čali, kas sēdēja meža maliņā un skatījās debesīs. “Sliņķis” nodomāju…

Kāds cilvēks publiski apvainoja Gudro:
– Tu esi neticīgais! Tu esi dzērājs! Melis! Zaglis!
Gudrais tikai pasmaidīja.

Mēs taču nezinām, kas būs rīt. Kaut kādā dīvainā veidā viss turpinās, nekas nav apstājies. Un nemaz neparādās doma, ka var apstāties. Var, bet neapstājas un tad iestājas- viss būs pa vecam, viss būs kā ierasts. Vai ne? Visam jābūt kā ierastam, taču garantijas nav un tas biedē. Es gribu, lai ir tas pats es, tie paši jūs. Bet daudzus, kas palikuši pagātnē mana roka vairs nevar aizsniegt, mana auss nevar sadzirdēt un manas acis neredz… Daudzi, kas palikuši tur ir izmainījušies, dažu vairs nav, ir tikai atmiņas, kuras prāts uztur dzīvas. Un jūs, kas esat, es piespiežu sev cieši pie pleca, jo arī jūs aiztecēsiet, aizplūdīsiet, izirsiet un izgaisīsiet…tāpēc es piespiežu sev cieši pie pleca, kamēr esat, cieši… Ja vien ikdienā varētu līdz sirds dziļumiem apjēgt šo- KAMĒR ESAT, TIKMĒR CIEŠI, CIEŠI…bez strīdiem, bez pārmetumiem, bez pakļaušanas un regulēšanas… Tādu īstu ienaidnieku nemaz nav, tie tikai uz brīdi tādi uzburās, arī aizies un izgaisīs reiz.

Viņš ļoti ātri zaudē galvu dēļ skaistām sievietēm. Skaista sieviete- tas ir viņa vājums. Viņš kļūst kā noburts, neko nevar padarīt, prāts nofiksējās uz viņu un viss, nevar atraut. Un automātiski ieslēdzās iekāre, momentāli- viņš grib viņu sev, lai ko tas prasītu. Un tad sākas lielās problēmas, jo bieži viņam trāpās tādas, kas apzinās savu skaistumu un vīriešu vājību un tad seko: “ Gribi mani? Nopelni! Gribi mani? Lutini! Gribi mani? Iekaro mani! Gribi mani? Esi man izdevīgs!” Un viņš arī kļūst par sava veida vergu, kalpo viņai, aplido viņu, tērē daudz naudas…un visu laiku tas bezjēdzīgais iekšējais nemiers: “Ka tik viņa neaiziet, ka tik viņa neatrod kādu labāku!”

Un tā es gaidu un gaidu kad citi mani iepriecinās- pats sevi neprotu. Gaidu brīnumus, gaidu laimi, gaidu piepildījumu, gaidu piedzīvojumu- tur ārā.

Atdot mieru pasaulei, neko vairāk. Atnākt dodot un aiziet atdodot. Neko vairāk par labu vārdu, siltu apskāvienu un palīdzīgu roku, kad vajadzīgs. Vislielākā laime ir būt vajadzīgam!

“Es nevienam neesmu vajadzīgs! Mani neviens nenovērtē!” Kas tās ir par domām, kas bieži vien uzmācās. “Ai, es jau neks neesmu. Ko tad es, es jau neko!”

1.Kas verdziski seko citiem, tas neseko nevienam. Tas neko neatrod, jo īstenībā viņš neko nemeklē. /Mišels de Monteņs/

“Kas tev sāp?” Viņš nevar pateikt. “Kā tev iet? Kā tu jūties?” Viņš nevar pateikt. Viņš nevar padalīties. Un, ja tu neiejūties, ja tu neproti saklausīt cita sirdi, tad nezināsi.

Vēl tik tikko viss bija- mūzika, balle, draugi, jautrība. Tik tikko bija…Kas tā ir par burvestību, kad viss, kas sanāk kopā atkal izšķīst? Jūs atnācāt, tad aizgājāt un atstājāt ilgas un pietrūkumu. Un ar savu pietrūkumu tad šķiet ka pagātne ir tikai dzīva, nekas vairāk. Paņemiet līdzi! Nē..apstājaties! Apstājaties un nekad, nekad, nekad neaizejiet! Dzirdat? Nekad, nekad nebeidzieties! Bet aiziet un beidzās…lielie svētki beidzās, dzimšanas dienas, ballītes. Draugi satiekas un šķiras. Ir savs iesākums, kulminācija un nobeigums. Augstie amati nekad nepaliek mūžīgi, sakrātais kaut kad iztērējās.

Ja tu dari un dari un vienu brīdi atduries pret- bet nevienam jau to nevajag. Atduries pret nenovērtējumu, pret vienaldzību…”Nu, ko tu tur peries, met mieru!” Vai arī: “Nu, kam tev to vajag, tāpat neviens nenovērtēs”

Būt mierā ar to, kas ir. Vai būt nemierā ar to, kā nav.

Un bieži vien tad, kad cilvēki žēlojas par dzīvi, šajos stāstos nepietiekami mīlēts ir ne tikai viņš, bet arī viņa partneris – nemīlētais vilcēns, atcerieties? Un, ja šī nemīlestība to cilvēku, kurš sūdzās ir padarījusi pārāk jūtīgu, atkarīgu un izslāpušu pēc mīlestības, tad viņa partneri – vilcēnu – nejūtīgu,  aizvērtu, aukstu un nespējīgu mīlēt. Viena un tā pati nemīlēšana devusi gluži pretējus rezultātus!
Ak, šie briesmīgie ļaundari – vecāki! Visas bēdas tik no viņiem! Jebkurš bandīts tumšā ieliņā ir labāks par viņiem!
Visu savu dzīvi šie neDAmīlētie cenšas saņemt bērnībā nesaņemto mīlestību, pa ceļam cenšoties mīlēt neDAmīlētos vilcēnus. Rezultātā viņu dzīve atgādina šausmu filmu, kurā viņi ar sišanu “izsit” mīlestību sev. Un visam šim šausmu stāstam pamatā ir viens nepareizs uzstādījums.

Aizlaisties prom no rāmjiem, no koncepcijām…no dažādām versijām kādam man būt un kādam man jābūt…ko citi no manis gaida. Palikt vienam ar sevi, paiet malā.

Pat tad, ja no agras bērnības tev ir bijusi pazemināta pašapziņa, tu pati to vari izlabot!

Iedomājies, tavas emocijas kā bieza migla, bet skaidrais prāts ir vienmēr pieejams. Migla tikai samazina redzējumu. Skaidrs prāts ir mierīgas dabas- ass, viegls. Emocijas nav tā dabā. Tās tikai dažādu apstākļu dēļ uzliesmo un norimst, uzliesmo un norimst. Viņas nav pastāvīgas, nav noturīgas. Tās balstās uz dažnedažādām koncepcijām. Koncepcijas balstās uz domām. Cilvēki ļoti alkst skaidrā prāta, bet viņi domā- ja apstākļi pamainīsies, ja saņemšu to ko vēlos, tad šī te skaidrība parādīsies, bet patiesībā tas tikai noklusinās šo te miglu. Tu bļauj un lai tevi apklusinātu vajag iedod knupīti kā bērnam…uz brīdi ir miers. Bet ne uz visu laiku. Taču gribās, lai ir uz visu laiku- jo ilgāks miers un klusums bez bļaušanas, jo labāk. Knupītis problēmu neatrisina, tas tikai uz brīdi ļauj emocijas noslāpēt… Un mēs esam savu emociju vergi- ideāli būtu, ja mēs būtu pozitīvo emociju vergi…Vergi? Vai tad to varētu saukt par verdzību? Jo vairāk pozitīvo emociju, jo labāk! Bet kā ar negatīvajām? Ideālā gadījumā būtu labi, ja to nebūtu vispār. Iedomājies- mūžīgais prieks, mūžīgā bauda, mūžīgais apmierinājums.

Mēs visi vēlamies būt laimīgi un veiksmīgi. Kā to sasniegt? Lai būtu harmonijā ar sevi, ir jāiemācās pateikt “JĀ” vairākiem faktoriem.

Ļoti nelaimīgi ir cilvēki, kas grib visu kontrolēt. Faktiksi viņu pamatvēlme- viss notiks tā, kā es gribu. Bez atkāpēm!

Viena puse-