Man patīk doma par uzkrātajiem iemesliem. Pretējā gadījumā ir tik daudz neatbildētu jautājumu. Kāpēc ar viņu tā notika, kāpēc ar mani tā notiek? Kāpēc es to esmu pelnījis?

It kā ir skaidrs, ka bez iemesliem šajā pasaulē nekas nenotiek. Ja es atslēgas ieliku atvilknē, tad no turienes arī paņemšu, jo būšu tās tur ielicis- radījis iemeslu. Bieži gadās tā, ka šķiet atslēgas ieliku atvilknē, tām tur noteikti jābūt, bet atveru atvilkni un….šoks…viņu tur nav! Izgaisušas? Jeb, precīzāk, es neatceros īsti kur tad viņas būtu nolicis. Ja atslēgas nav te, tad tās ir citur. Viņas nevar izgaist bez pēdām, pašiznīcināties, pašas kaut kur aiziet. Itin visam ir iemesls, bez iemesla nav nekā.

Bankas kontā nauda. Ja esmu uzkrājis, tad tā tur būs. Ja neesmu uzkrājis, es varu dancot, lūgties, ņemties cik vien gribu, nauda no tā tur neparādīsies. No manām lūgšanām, gribēšanām nauda tur neieplūdīs, kā bija apaļa nulle, tā arī paliks. Kamēr es nebūšu uzkrājis iemeslus, lai kontā nauda parādītos, tās tur vienkārši nebūs. Vai arī neparādīsies kāds labdaris, kas to tur ieskaitīs…un arī tam ir savi iemesli kāpēc viņš to dara. Šoks iestātos brīdī, ja esmu uzkrājis naudu kontā, atveru un paskatos…apaļa nulle…bet arī tam var būt savi iemesli- kāpēc? Vai nu kāds nozadzis, vai es esmu bijis tik ļoti piedzēries, ka neatceros īsti cik tērēju un kur iztērēju… Iemesli ir itin visam.

Interesanti arī, ka nekas nevar rasties no nekā. Cilvēki tic veiksmei. Bet kāpēc vienam veicās un citam nē, pat ja ir vienādos apstākļos? Vai ir precīza atbilde uz šo jautājumu? Vieni saka nejaušība..bet, ja reiz itin visam ir savi iemesli, par kādu nejaušību tad ir runa? Pēkšņi izņēmuma kārtā? Tad tik pat nejauši lietus vietā no debesīm varētu mierīgi krist akmeņi. Vai mazgājoties dušā pēkšņi ūdens pārtaptu par uguni, bez iemesla. Nejaušībai nav iemesli vajadzīgi, jo ja tā ir, tad var teikt, ka viss var notikt bez iemesla, tāpat vien. Diezgan absurda ir tā nejaušības teorija. Noteikti ir iemesli…mums nezināmi, tāpēc tos mistiski noformulējam par nejaušiem- nezināmiem. Itin visam ir savas sakarības, itin viss no kaut kā sastāv, nav dabā nekur nekā, kas nesastāvētu no vēl smalkākām daļiņām… Nav nekā nedalāma, nekā tāda, kas pašrastos. Kaut vai iznīcinot papīra lapu, var to sadedzināt un būt absolūti pārliecinātam-nav vairs papīra…Jā, kā “papīrs” tas ir pārstājis eksistēt, bet vienalga daudz smalkākas daļiņas, kas saturējušas papīru paliek, tās turpina eksistēt. Un pie noteiktiem apstākļiem tās atkal saiet kopā un rodās kaut kas cits. Ja reiz itin visam ir savi iemesli, tas nozīmē, ka nav nekā jauna, viss rodas no iepriekšējā. Arī jaunā zāle ir radusies no iepriekšējās. Arī jaunā puķe, kas tikko uzziedējusi un priecē mūsu acis, arī tā ir nākusi no citas puķes, kura mirstot zemei atdevusi savu sēklu, lai būtu iemesls rasties jaunajai… Un, ja gribēs sameklēt šai puķei iesākumu, to nevar atrast, jo notiek nemitīga pārtapšana, itin viss pārtop nevis bez iemesla pašrodās. It kā ir jauns, bet uz vecā bāzes.

Var paņemt detaļas no beigtiem datoriem un uztaisīt jaunu, ejošu. Dators nekad nav līdz galam beigts, dažas sastāvdaļas iziet no ierindas un tas pārstāj pildīt savas funkcijas, bet tas nenozīmē, ka visas sastāvdaļas kļūst nelietojamas. Un tas arī norāda uz iemesliem- dators pārstāja darboties konkrētu iemeslu dēļ.

Cilvēki bieži vien grib ātru rezultātu. Bez piepūles pelnīt lielu naudu, būt priekšnieki uzreiz nevis pakāpeniski. Tur iemeslam ir jābūt, lai par kaut ko kļūtu, bez iemesla nevar kļūt par neko. Tur jāatīstās, jāmācās, jāizzin, lai kļūtu. Jā, ir kas jau piedzimuši bagāti…ir, kas piedzimuši nabadzīgi…It kā pēc taisnības principa vajadzētu taču visiem būt vienlīdzīgiem starta apstākļiem… Kāpēc nav? Vai bez iemesla? Iemeslam noteikti jābūt. Un tad var pieņemt, ja tie nav uzkrāti piedzimstot, tad kaut kad iepriekš PIRMS DZIMŠANAS? (materiālisma teorija apgalvo, ka pirms dzimšanas nekā nav…) Kāpēc mēs piedzimstam dažādi? Ja nebūtu iemesla, mēs dzimtu vienādi, bez atšķirībām. Kāpēc vienam ir maigs raksturs un citam smags? Kā pēkšņi 3 gadīgs bērns var piesēsties pie klavierēm un spēlēt sarežģītus gabalus? Vai arī kā bērns var risināt sarežģītus matemātiskos vienādojumus? No kurienes viņam tāds talants? No nekurienes? Bet tad tik pat labi kāpēc visiem tā nevar būt? Nejauši sāka spēlēt sarežģītu Mocarta gabalu, piesēdās pie klavierēm un ne no ša ne no tā? Brīnumbērns! Un nav izskaidrojuma…Bet varbūt izskaidrojums ir meklējams iepriekšējās dzīvēs? Varbūt…

No kurienes rodas atšķirības? Un kāpēc? Kaut kad taču iemesli ir uzkrāti.. Un kas tad ir pirms dzimšanas? Nav informācijas… Ir cilvēki, kas tic iepriekšējām dzīvēm…es tā vienkārši neticu ( tikai tāpēc, ka man patīk tā doma), man vajag pierādījumus, jo akla ticēšana tāpēc ir akla, tā neko nepierāda. Man vajag būt pārliecinātam, un pārliecība uz pliku ticēšanu vien nebalstās, tur vajag klāt argumentus- kā? Kāpēc? Droši vien tiešus pierādījumus iepriekšējām dzīvēm nav iespējams iegūt, jo reti kurš atcerās pat savus agros bērnības gadus, nerunājot par piedzimšanas brīdi, arī tas ir miglā tīts, nav precīzu un skaidru atmiņu par to maģisko iesākuma brīdi. Dīvaini… Faktiski viens no svarīgākajiem punktiem- piedzimšana, rašanās…nav atmiņu! Tik nozīmīgā brīdī nav atmiņu, nekādu personisku pierādījumu. Kurš precīzi līdz detaļām atcerās kā piedzima, kā kļuva par puisīti vai meitenīti? Nav atmiņu… Ja reiz nav tādas pieredzes, tad viennozīmīgi var apgalvot, ka neesmu piedzimis? Bet es esmu….! Ir netieši pierādījumi, mamma un tētis var apliecināt, jo redzēja manu piedzimšanas brīdi. Iespējams tāpat ir ar iepriekšējām dzīvēm, kurām ir netieši pierādījumi. Ja skatās tādā vienas dzīves perspektīvā, tad droši vien ir ļoti grūti vai pat neiespējami atbildēt uz jautājumiem- kāpēc viens tik ļoti cieš, bet cits bauda? Kāpēc ir nabadzīgie un bagātie, kāpēc ir tāda netaisnība? Kāpēc vienam paveicās, bet citam visu laiku neveicās? Kāpēc vienā pasaules daļā karo, citā ir miers? Nejaušība? Diez vai… Tur ir kaut kādi uzkrāti iemesli. Kas tie par iemesliem? Labs jautājums. Un, ja tā būtu nolemtība, tad ir bezizeja. Bet, kā zināms, nekādas nolemtības nav, viss pa posmiem notiek, kaut kas pamainās un ar laiku viss pamainās.

Iegulties pļavā un sajust to trauslo esamības momentu…vēl, pašlaik, tā ir svaiga un ziedoša…Ja rudenī iegulsies, sajutīsi tās bojāeju… Ziemā, kad dziļs, dziļš sniegs…pļavas vairs it kā nav….tā, protams, ir zem sniega kārtas, bet ne tāda, kāda tā  vasarā un rudenī. It kā viena un tā pati vieta…bet tik izmainījusies… Un tam visam ir iemesli, jo bez iemesliem nenotiktu mainība, tā nebūtu iespējama.

Būtu jauki saprast konkrētos iemeslus, lai varētu kaut kādā veidā uz tiem iedarboties. Jo, ja es zinu kā iestādīt puķi, man ir precīzi skaidrs kā soli pa solim to izdarīt, tad būs arī rezultāts- ziedoša puķe. Bet, lai to padarītu par ziedošu ir jārada konkrēti iemesli. Ja es precīzi zinu kā kļūt laimīgam, tad soli pa solim es tāds kļūšu. Ja es precīzi zinu kā kļūt pacietīgam, mazāk dusmīgam un riebīgam, tad es soli pa solim tāds kļūšu, ja man ir precīzas zināšanas.

Pilnīgi noteikti iemesli darbojas arī uz laimīguma sajūtām un veiksmi, bagātību, jautājums lielais ir…KAS JĀDARA, LAI BŪTU?