Bērnības atmiņas,
tās lidinās un lidinās,
kā krāsaini taureņi,
kā milzīga saulespuķe,
tai tālajā,mežā,neatrastā….
kā vecu avīžu kaudzes,
kas pārtapa papīra lietū,
kā vectēva zirgi,
tik skaisti, gudri un nevaldāmi,
kā tai lielajā klētī,
klusi pārlapota grāmata,
tik dārga,sena, smaržīga
kā manas sapņu idejas,
zīmētas, grieztas papīra kleitās.
Bērnības sapņi…
Tie silda,
atgādina un lidinās…
Tepat aiz loga-
kā krāsaini taureņi…
Taureņi no bērnības…
/Lilita Ikale/
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]
