“Tu neesi pietiekami labs…Tev vienmēr ir kaut kādi trūkumi. Re, paskaties uz viņu-paskaties kā viņš dzīvo! ‘Ņem piemēru! Esi kā viņš!  Kāds nejēga tu esi! Nē nu patiesi- paskaties uz sevi. Nulle! Pilnīga un apaļa nulle tu esi! Nekāda labuma no tevis, norakstīts cilvēks! Kam tu tāds esi vajadzīgs? Kam? Nožēlojamais…” Balss galvā!

Dien’ dienā dažādas balsis galvā skandina dažādus toņus. Dažbrīd mans es seko šādai, kas tiko izskanēja. Viņš saplūst ar šo te balsi. Mans es saplūst un iekrāsojās kā “lūzeris”, zaudētājs, neveiksminieks.  Notic tai balsij. Ieklausās un seko. Seko un pārvēršās par nožēlojamu, par niecību. Ehh kā viņam- tam manam es patīk mocīties.  Patīk? Ha! Viņš patiesībā nezin, kad nav tas, ko domā par sevi. Jo, ja būtu, tad pilnīgi visiem cilvēkiem mans es rādītos kā neveiksminieks. Bet šobrīd tas tāds rādās tikai un vienīgi man, jo es noticu tai pasakai, kuru man saka balss galvā. Muļķīgā balss. Un ja tā padomā, cik daudzus šāda te balss nav iznīcinājusi….

“Tu pat āmuru rokās neproti noturēt! Kāds nejēga! Kāds idiots! Skaties un mācies, muļķi!” Balss no ārpuses. Augstprātīga un lepna balss, kas arī manam es liek justies nožēlojami un nepilnīgi.  Protams, visas iespējas apvainoties uz teicēju, kurš jūtās pārāks, pabļaut pretī, iedot pa muti….Bet vienalga-viņš- mans es jūtās ievainots un sāpināts.  Viņš patiesībā nezin, kad nav tas, ko citi saka un domā par viņu. To ir tik viegli aizskart, tik viegli ievainot…Nabadziņš. Un pat ja mans es būs iedevis tam teicējam pa muti-kā parādīsies kāds cits teicējs, kas aizvainos un liks justies nožēlojami, atkal viņš (mans es) būs ievainots un sāpināts…atkal un atkal… Varbūt tāpēc, kad īstais vainīgais slēpjās kaut kur citur? Jo, ja problēmu varētu atrisināt ar iedošanu pa muti, tad iedodot vienam pa muti vairs pilnīgi neviens uz šīs planētas manu es nekad mūžā nevarētu aizskart-problēma beigtos uz visiem laikiem.  Bet, ja iedodu šim pa muti un parādās cits, kas aizskar…manam es atkal sāp. Kāpēc?

Dien’ dienā esmu kopā ar manu es. Viņš nekad nav viens un tas pats. It kā ir, bet to mūžīgi izdekorē dažādas sajūtas- tad prieks, tad saraukums, tad bēdas, tad …. Man liekas, kad savu es pazīstu labāk par visiem. Bet patiesībā neko nepazīstu, es vienkārši akli sekoju tām balsīm (domām)  un nav nekāds brīnums, ja mans garastāvoklis mainās līdz ar sekunžu rādītāju. Patiesībā es neesmu situācijas noteicējs. Nekad neesmu bijis.

Bet ne visas balsis manu es padara nervozu. Ir arī tās jaukās… “Re, tur tantiņa ielai nevar pāriet pāri. Pieej un padod roku! Palīdzi!”  “Viņa sen nav dzirdējusi nevienu labu vārdu. Pasaki viņai kaut ko jauku, uzmundrini. Pasaki vienkārši tāpat, negaidi neko pretī!”

Tās jaukās čukst: “Palīdzi, atdod, piedod, pacieties, uzdāvini, sajūti, mīli…. ” Tās jaukās nav vērstas uz manu es… Savādi- tās vērstas uz citiem….

Tikai skan reti…Kaut vajadzētu biežāk…