Šis teksts līdzīgs lūgsnai un atrasts 1962. gadā kādā vecā Baltimoras baznīcā. Autors nav zināms.

«Ej savu ceļu caur troksni un burzmu, atceroties to mieru, kas var būt klusumā. Nenodod sevi, dzīvo, cik vien iespējams, labās attiecībās ar jebkuru cilvēku. Runā taisnību – klusi un skaidri un klausies citos cilvēkos, pat tajos, kuri ir neizglītoti un dažkārt ar prātu apdalīti, jo arī viņiem ir savs stāsts.

Izvairies no skaļiem un agresīviem cilvēkiem, viņi bojā garastāvokli. Nesalīdzini sevi ar citiem, jo salīdzinot Tu riskē sajusties nevērtīgs vai arī iedomīgs. Vienmēr būs kāds, kurš būs lielāks vai mazāks kā Tu. Priecājies par saviem plāniem tāpat, kā Tu priecājies par saviem sasniegumiem.

Interesējies par savu amatu vienmēr, lai cik tas pieticīgs arī būtu – tas ir dārgakmens, salīdzinot ar citām lietām, kuras Tev pieder. Esi piesardzīgs savās lietās, jo pasaule ir pilna apmāna. Taču neesi akls pret labiem darbiem: daudzi cilvēki tiecas pēc lieliem ideāliem un dzīve ir pilna varonības.

Esi Pats. Netēlo draudzību. Neesi cinisks mīlestībā – salīdzinājumā ar tukšumu un vilšanos, tā ir tikpat svarīga kā zāle.

Ar labu sirdi pieņem to, ko piedāvā Tev gadi un ar pateicību atvadies no jaunības. Stiprini savu garu, jo nelaimes gadās ik pa laikam un no tām neviens nav pasargāts. Nemoki sevi ar to, kas ir neiespējams un nesasniedzams. Daudzas bailes rodas no vientulības un noguruma. Esi disciplinēts attiecībā pret sevi – tas ir veselīgi, taču nemoki sevi.

Tu esi Visuma bērns – ne mzāk kā koki un zvaigznes: Tev ir tiesības būt šeit. Un pat tad, ja Tev tas nav skaidrs vai acīmredzams, pasaule iet tā, kā tai jāiet. Esi mierā ar Dievu pat tad, ja to nesaproti. Šajā trokšņainajā dzīvē, lai ar ko Tu nodarbotos un par ko sapņotu, sargi mieru savā dvēselē.

Ar visu to, ka apkārt ir viltus, vienmuļš darbs un zuduši sapņi, pasaule tomēr ir skaista. Esi pret to uzmanīgs un saudzē to. Pacenties būt LAIMĪGS”.