Mīļie,
reiz es atnācu pie terapeita dīvaina iemesla dēļ.
Man bija bail, ka varu izrādīties sociopāte*.
Kāpēc? Jo es padomāju, ka jūtu KAUT KO – NE TO.
(* Visīsākā sociopāta definīcija ir cilvēks bez sirdsapziņas, kurš citus cilvēkus redz tikai kā manipulējamus instrumentus savu mērķu sasniegšanai).

Man bija 30 gadi, biju precējusies un visas pazīmes liecināja par to, ka man bija jāsapņo par bērna piedzemdēšanu. Šķiet, ka visas sievietes pēc 30 sapņo par bērniņu. Bet man to negribējās. Domas par bērnu mani pildīja nevis ar prieku, bet – nemieru.
Tad es nolēmu, ka laikam esmu sociopāte (un devos pie terapeita, lai apstiprinātu šo diagnozi un saprastu, ko man tagad darīt). Labestīga sieviete ļoti rūpīgi man pastāstīja par atšķirību starp mani un sociopātu. Viņa teica: “Sociopāts nav spējīgs just. Bet jūs, gluži otrādi, esat jūtu pārpilna. Problēma drīzāk ir tā, ka jūs uzskatāt, ka JŪTAT KAUT KO NE TO”.

Lūk, kāpēc man bija bail – ne tāpēc, ka man nebija spējas just, bet tāpēc, ka man bija bail atzīt, ka manas jūtas ir pareizas. Es pārdzīvoju tāpēc, ka uzskatīju, ka ir “tās” un “ne tās” emocijas (un tas attiecas uz jebkuru notikumu) – un, ja reiz es sevi noķeru “ne tajās” emocijās, ar mani kaut kas nav kartībā.

Par laimi, es tā vairs nedomāju.

Mēs neesam operētājsistēmas!
Mēs ar jums esam cilvēki.

Mēs esam sarežģīti uzbūvēti. Katrs no mums ir unikāls. Mēs esam ideāli savā neideālumā.
Nav viena pareiza veida, kā justies.

Protams, sabiedrība translē dažus veidus… un mūsu galvās tie kļūst par vienīgajiem, pareizajiem. Bet kad attopies kopā ar savām jūtām, un centies pielāgoties sabiedrībai, tava personība cieš.

Nākas neveselīgā veidā apslāpēt savas jūtas, ar sava iekšējā kritiķa palīdzību – vai vispār pārstāt uztvert savas personīgās sajūtas! Kādā brīdī tādā veidā ir patiešām iespējams novest sevi līdz sociopātijai, apspiežot visas savas emocijas.

Vai jums ir gadījies, ka jūtat kaut ko – ne to?

Pēdējo gadu laikā es esmu savākusi ļoti plašu nepareizo jūtu kolekciju.

Kāda mana draudzene savā kāzu dienā noķēra sevi pie tā, ka jūtas nelaimīga – tā bija absolūta bēdu sajūta. Tas noteikti bija KAUT KAS – NE TAS. Iedomājieties, trīssimt viesu, dārga Veras Vongas dizainēta kleita un bēdas?

Kauns, ar kuru viņa piesedza savu bēdu sajūtu, sabojāja viņai turpmākos laulības gadus. Protams, labāk nejust neko, nekā KAUT  KO – NE TO!

Cita draudzene – rakstniece Enna Patčeta nesen publicēja drosmīgu eseju par kādu citu nepiedienīgu sajūtu. Kad pēc smagas un mokošas slimības nomira viņas tēvs, Enna bija laimīga. Bet cilvēki, kuri internetā izlasīja viņas eseju, rakstīja iznīcinošus komentārus. Tā taču nedrīkst justies! Tomēr Enna jutās tieši tā – neskatoties uz to, ka viņa ļoti mīlēja savu tēvu, un rūpējās par viņu visu slimības laiku, līdz pašām beigām. Tomēr viņa bija laimīga par to, ka šīs mocības reiz ir beigušās. Bet tā vietā, lai klusētu par šīm NEPAREIZAJĀM SAJŪTĀM, viņa  uzdrošinājās par tām runāt atklāti. Es lepojos ar viņas drosmi.

Cits draugs pēc daudziem gadiem atzinās: “Es ienīstu Ziemassvētkus. Es vienmēr esmu tos ienīdis, un es vairs tos nesvinēšu!” TĀ NEDRĪKST!

Draudzene neizjūt ne vainas apziņu, ne nožēlu pēc trīsdesmit gadus atpakaļ veikta aborta. KĀ VIŅA TĀ DRĪKST!

Draugs pārstāja lasīt ziņas un apspriest politiku, jo saņēmās drosmi, un pateica: “Ja godīgi, man vairs par to nav nekādas intereses!” TĀ NEDRĪKST!

Kāds draugs man teica: “Zini, runā, ka neviens vēl pirms savas nāves nav teicis, ka nožēlo to, ka nav vairāk laika pavadījis darbā? Tāpēc, ka ģimene un draugi ir kas daudz svarīgāks? Tad, lūk, es būšu pirmais. Es dievinu savu darbu un tas man atnes daudz vairāk prieka, kā ģimene un draugi. Jā, un strādāt ir daudz vieglāk, kā risināt ģimenes problēmas. Es darbā atpūšos!” TĀ NEDRĪKST!

Draudzene domāja, ka jūk prātā, kad sajuta milzīgu atvieglojumu no tā, ka viņas vīrs pameta viņu pēc 20 gadus ilgas “labas laulības” dzīves. Viņa visu sevi atdeva ģimenei, viņa vīram ticēja un bija uzticīga, bet viņš viņu pameta. Viņai taču tagad jācieš! Viņai jājūtas pieviltai, pamestai, nodotai, pazemotai! Ir scenārijs, saskaņā ar kuru jāuzvedas labai sievai, kad vīrs nolemj šķirties – taču viņa ignorēja šo scenāriju. Viss, ko viņa juta, bija prieks par negaidīto brīvību. Viņas ģimene satraucās. Jo mana draudzene taču juta KAUT KO – NE TO! Viņi gribēja viņai nopirkt tabletes un aizvest pie ārsta.

Mana mamma reiz atzinās, ka pats laimīgākais laiks viņas dzīvē sākās tad, kad mēs ar māsu aizgājām no mājām. KĀ TĀ? Viņai taču bija jājūtas, ka tukšā ligzdā, un jācieš! Mātei ir jacieš, kad viņs bērni pamet mājas. Bet mana mamma gribēja nodancot džigu, kad viņas māja kļuva tukša. Visas mātes cieta, bet viņa vēlējās dziedāt kā putns. Protams, viņa nevienam tajā neatzinās. Pretējā gadījumā, viņu uzreiz nolinčotu kā sliktu māti. Laba māte nepriecājas par brīvību no bērniem. TĀ NEDRĪKST! Ko teiks kaimiņi?!

Un vēl viens, desertā.

Reiz mans draugs uzzināja par savu navējošo diagnozi. Viņš savu dzīvi mīlēja vairāk par visu pasaulē. Un pirmā doma bija: “Paldies Dievam”. Šī sajūta viņu neatstāja. Viņš bija laimīgs. Viņš juta, ka visu ir izdarījis pareizi, un drīz viss beigsies. Viņš mira. Viņam bija jājūt bailes, dusmas, bezcerība. Bet viss, par ko viņš spēja domāt, bija – vairāk nebūs ne par ko jāuztraucās. ne par iekrājumiem, ne pensiju, ne sarežģītajām attiecībām. Ne par terorismu, ne globālo sasilšanu, ne – garāžas jumta salabošanu. Viņam pat nebija jāraizējas par nāvi! Viņš zināja, kā beigsies viņa stāsts. Viņš bija laimīgs. un viņš tā arī palika laimīgs līdz pašām beigām.

Viņš man teica: “Dzīve nav vienkārša padarīšana. Pat laba dzīve. Man bija laba, bet esmu piekusis. Laiks doties mājās no tusiņa. Un es esmu gatavs iet.” KĀ VIŅŠ TĀ DRĪKST? Ārsti centās iestāstīt, ka viņš ir šoka stāvoklī, un lasīja viņam pasāžas un brošūras par bēdām. bet viņš nebija šoka stāvoklī. Šoks ir tad, kad jūtu nav. Bet viņam bija – laimes sajūta. Ārstiem tā vienkārši nepatika, tāpēc, ka tā bija NEPAREIZA SAJŪTA. Tomēr manam draugam bija tiesības justies tā, kā viņš jutās – vai tad 60 gadi apzinātas un godīgas dzīves nav pietiekami, lai nopelnītu tādas tiesības?

Mani mīļie draugi, es vēlos, lai jūs atļautu sev just to, ko patiesi jūtiet, un ne to, ko kāds jums uzspiež kā pareizu.
Es vēlos, lai jūs balstītos tikai uz jūsu pašu sajūtām.
Es vēlos, lai vārdi JŪTIET KAUT KO – NE TO, jums izsauktu smieklus, nevis kaunu.
Mans draugs Robs Bells pastāstīja par to, kā jautāja savam terapeitam: “Vai tas ir normāli, ka es tā jūtos?” Un tas pacietīgi atbildēja: “Eh, Rob…. normāli jau sen vairs nekas nav!”
Man arī normāli jau sen vairs nekas nav. Un es negrasos ciest un kaunēties par to, kā man ienāk prātā justies.

Ja es esmu laimīga, tad mana laime ir patiesa un reāla man.
Ja es skumstu, manas skumjas ir patiesas un reālas man.
Ja es mīlu, tad mana mīlestība ir patiesa un reāla man.
Nevienam nepaliek labāk, ja es lieku sev domāt, ka jūtu kaut ko citu.
Dzīvojiet pilnu dzīvi Jūtiet to, ko jūs jūtiet!
Viss pārējais ir KAUT KAS – NE TAS. Priekš jums.
Ar mīlestību. Liza.
Autors: Elizabete Gilberta
Tulkoja: Ginta FS

Avots: https://gintafiliasolis.wordpress.com