Kā tu pret mani, tā es pret tevi….un šitais nekad nebeidzās-līdzīgi kā strīds ar paša atbalsi. Ieejot kalnainā apvidū kad es nobļaujos: “Tu esi idiots…”, atbalss no kalniem atānk ar tieši tādu pašu: “Tu esi idiots…” Es sadzirdu šito atbalsi un sadusmojos nepajokam….”Kā? Tu mani nosauci par idiotu? PATS TU ESI IDOTS…” un atbalss man tāpat arī atbild: “Pats tu esi idiots!”. ”Tu esi vēl lielāks idiots….”, atbilde atnāk: “Tu esi vēl lielāks idiots…” Nav beigu šitam- kā tu pret mani, tā es pret tevi. Tā vietā, lai ieturētu pauzi un klusuma brīdi…lai apklusinātu mūžīgo pingpongu, es turpinu bezgalīgo stāstu ar nosaukumu: “KĀ TU PRET MANI, TĀ ES PRET TEVI….” Stulbs var palikt..
Un cik daudz šitādu mūžīgo neatrisināto cīņu ir savērpies? Sākot no bērnības smilšu kastes pāri darītājiem līdz pat draugiem, kas kļūst par ienaidniekiem, kad dara man pāri. Es neprotu piedot…es protu atriebties. Atriebties esmu uztrennējies…Bet mana atriebība neko neatrisina, es vienkārši turpinu bļausīties, strīdēties ar atbalsi… Piedot nozīmē atlaist. Atlaist ko? Atlaist pāri darījumu. Jo nēsājot to sevī vieglāk nekļūst. Kā tādu melno maisu piekrautu ar smagiem akmeņiem…Tā vietā, lai to nomestu, lai paliktu vieglāk, es turpinu nēsāt. Turpinu iesaistīties idiotiskajā cīņā, kas mani nevis piepilda, bet gan iztukšo… Nav uzvarētāju šādās cīņās. Tu man kaut ko izdari, tad es tev pretī, tad tu sakopo spēkus un nāc atkal mani gāzt..un kamēr tu neesi atnācis mani gāzt, es izjūtu paniskas bailes….Bailes, ka tik tu tūlīt, tūlīt neatnāc un kaut ko sliktu neizdari. Un arī tu baidies…Mūs vieno dusmas vienam pret otru, naids, nicinājums…un mēs turpinam šādā nokrāsā būt viens otram par atbalsi…
NAV SVARĪGI, KURŠ SĀKA PIRMAIS-SVARĪGI, KURŠ PIRMAIS BEIGS…KURŠ PIRMAIS APSTĀSIES…To tad dēvē par gļēvuli…bet patiesībā vai viņš ir gļēvulis? Viņš nomet smago maisu, kuru bieži vien visu dzīvi ir staipījis un pēkšņi apjautis, ka pa tukšo…sāpes nēsāt nav viegli, bet grūti viņas nomest…lai paliktu viegli,jo tik ļoti pierasts nēsāt to melno maisu. Un iespējams tikai stiprie var nomest…tā pa īstam.
Bet es turpinu strīdēties ar savu atbalsi…interesanti zināt, kad sapratīšu, ka šis strīds ir bezjēdzīgs, tik pat bezjēdzīgs kā visi pasaules strīdi?
Varbūt tad, kad uzzinašu- apklusīšu…Varbūt….
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]
