Ārējie apstākļi nenotiek, lai padarītu mūs laimīgus. Puķe nezied, lai padarītu laimīgu, bet gan zied pati par sevi (tai ir bijis iemesls- sēkla, kura attiecīgos apstākļos varēja sākt nobriest un izveidojās puķe). Koks neaug, lai kaut kādā veidā mums iepatiktos, negroza savus zarus, lai iepatiktos. Arī mājas uzdevums nav padarīt mūs laimīgus, tā vienkārši ir. Un arī cilvēku uzdevums nav padarīt laimīgu. Visi ārējie apstākļi ir ārpus mūsu kontroles, tie nepakļaujās tam jocīgi pieņemtajam likumam- tu esi, lai es būtu laimīgs. Nē, tieši pretēji, viss notiek kaut kādu savu iemeslu dēļ, neatkarīgi no tā patīk man tas vai nepatīk. Pasaule eksistē savu iemeslu dēļ, ne dēļ manis. Ja kaut kur kaut kas notiek, tad tam ir savs konkrēts iemesls.

Tāpēc droši vien svarīgāk ir- KĀ ES UZTVERU NOTIEKOŠO! Tieši KĀ! Ja puķe liek sajusties laimīgam, tad tas ir atkarīgs no manas uztveres, no manas sajūtas. Ja cilvēks mani iepriecina, tad viss atkarīgs, vai viņš MANĪ IZRAISA PRIEKU! Tāpat arī ar visiem notikumiem, tieši mana interrpretācija un reakcija visu nosaka. Pasaule griežās, notiek dažādi notikumi, cilvēki dzimst, mirst,notiek nelaimes, katastrofas, labi draugi parādās, tuvi cilvēki, labas lietas, kas notiek… Viss notiek dēļ saviem iemesliem, nevis tāpēc, ka es tā gribu. Ja viss notiktu pēc cilvēku vēlmēm, tad taču visi būtu laimīgi, jo kurš tad nevēlās būt laimīgs?

Laikam vienīgais, ko var darīt ir pakoriģēt savu pasaules uztveri, jo tā ir personīga un individuāla, no paša izriet un staro- ar savām domām es to apzīmēju. Un tas arī pierāda to, ka mēs tik atšķirīgi reaģējam uz lietām, vietām, notikumiem. Aizbraucot uz kādu valsti ekskursijā- vienam valsts liksies tik jauka un burvīga un viņš izbaudīs visu ekskursijas laiku un gūs neaizmirstamus iespaidus, turpretī cits aizbrauks uz tieši to pašu valsti un tā viņam šķitīs pretīga, neinteresanta, garlaicīga…un gribēs tikt no tās pēc iespējas ātrāk prom. Viena un tā pati vieta, bet tik daudz atšķirīgu skatījumu. Ja vietai būtu ar to kāds sakars, tad pilnīgi visi to redzētu kā labu vai sliktu… Sakars vistiešākais ir tajā, kā lietas tiek uztvertas.

Mani sāpināja cilvēks…vispār jau uzskats, ka pilnīgi visiem mani ir nevis jāsāpina, bet tieši pretēji jādara laimīgu ir tieši tas pats- šķietamība, ka ārējiem apstākļiem ir jānotiek tā, lai tie mani padarītu laimīgu! Tie vienkārši nedrīkst būt slikti. Tas pats ar citu cilvēku izturēšanos pret mani… Bet, es nevaru kontrolēt to, kā pret mani izturēsies, jo ārējie apstākļi ir ārpus kontroles. Un tad paliek mana reakcija. Reaģēju es vienmēr automātiski, tieši tāpēc esmu tik ievainojams. Paspiež pa manām neredzamajām rētām un es jau agonijas sāpēs bļauju. Pasaki man kaut ko sliktu, es apvainojos… Jā, tā skaitās dabiska reakcija uz apvainojumu, kurš man nepiekritīs? Manā klāstā vienkārši nav citu reakciju, kā tikai apvainoties, uzmest lūpu…ā ir gan, vēl ir opcija “iet pa gaisu”…ja mani kāds aizvaino, es dodu pretī, atriebjos, ja uz mani bļauj, es bļauju vēl skaļāk… Faktiski ir kaut kādas standart reakcijas, kuras es automātiski pielietoju. Un kāpēc? Jo standartā VISIEM PRET MANI IR JĀBŪT LAIPNIEM! Ārējiem apstākļiem ir jāsakrīt ar manām gaidām. Bet nesakrīt taču…un bieži vien.

Ļoti kaitinoši kādu laiku šķita, ja uz norunāto satikšanos cilvēks kavē…neizturami- ja neierodās vispār. Bija tā nodevības un necieņas sajūta..it kā viņš kavētos tīšuprāt.. Bet, patiesībā viņam bija savi apstākļi, kāpēc viņš kavē. Man likās, ka lai mani kaitinātu..un standart reakcija arī bija tāda, ka es viņu izlamāju kārtīgi par to, ka viņš dažādu apstākļu dēļ nokavēja..mani neinteresēja tie apstākļi, jo sūrstēja mans šitāis (ārējiem apstākļiem ir jādara mani laimīgu..nevis nelaimīgu) Un lūdzu! Tagad tomēr es drusku savādāk daru…man ir divi plāni- plāns A, ja cilvēks uz tikšanos ierodās un plāns B, ja neierodās…nav vilšanās sajūtas. Un arī dusmām un aizvainojumam nav pamata. Vienkārši dzīvē notiek tā, ka nekas nav pakļauts tieši man, nekad nav bijis un nebūs.

Tikai iedomājies, kā pamainītos dzīve, ja saprastu un pieņemtu realitāti, nevis vēlamo sev, bet tādu kāda tā ir… Kaut vai uzskats: “Man nekad neveicas, esmu nulle! Kāpēc ar mani notiek sliktas lietas? “ Uzstādījums taču ir bijis- man jāveicās tāpat kā citiem, pasaulei ir jādara mani laimīgu…un nekas nenotiek….Nav jau brīnums, ka nenotiek- jo pasaule nevienam neko nav parādā!