Kaut kur dzirdēta un pierakstīta saruna.

“Gribu izbaudīt to privilēģiju- būt iekārojamai! Gribu, lai uz mani atskatās, lai mani iekāro. Kad paskatos uz citām, kas daudz skaistākas par mani, jūtos ļoti mazvērtīga, tāda kā pelēkā pele. Tās- graciozās, slaidās, skaistās…ehhhh…es apskaužu viņas, jo viņām dzīvē tā paveicies…Paskat, tik laimīgas, tik pārliecinošas..Bet es…. Es skatos uz sevi spogulī un raudāt gribas…Nē patiešām, nu kas manī ir apbrīnas vērts? Kas? Un tā es ieraujos sevī dienu no dienas, ielieku kaktā- ja reiz nav nekā, tad lai nav!”

“Bet kāpēc tu sevi salīdzini ar tām skaistajām, slaidajām, burvīgajām? Kāpēc tev ar kādu jākonkurē? Un tu domā, ka viņām, tām lieliskajām ir laimes pilna dzīve? Tiešām? Pirmkārtām vīrieši viņas iekāro tieši ārējā izskata dēļ. Ārējais izskats taču ļoti daudz mūsu sabiedrībā nozīmē- ja esi neglīts, tātad neveiksminieks… Un tā droši vien ir lielākā kļūda- glorificēt ārējo skaistumu. Jo, pirmais ir ārpuse un tad tikai tās iekšējās kvalitātes. Bet, tagad paskatīsiemies ilgtermiņā uz tāda vieda SKAISTUMA ETALONU… Pieņemsim, ka šai sievietei ir nevainojama āriene, bet iekšēji viņa ir ļoti augstprātīga, uzpūtīga, iedomīga, kašķīga. Ir jāizdabā bez ierunām katrai viņas iegribai… Un ir tādi vīrieši, kas ļaujās šai te burvestībai. Kāpēc burvestībai? Tāpēc, ka ķermenim ir tendence NOVECOT! Ļoti elementāri. Šī pārliecinošā skaistā būtne domā, ka būs mūžīgi skaista un tā ir viņas lielākā kļūda. Ja viņa laicīgi netrennē savas iekšējās kvalitātes, piemēram- labsirdību, iejūtību, gādību, mīlestību, tad dzīves otrā puse, kad iestāsies vecums viņai būs ļoti traģiska. Pirmkārtām jau sāks pazust viens pēc otra kavalieri-ķermeņa apbrīnotāji… Un ņemot vērā, ka viņa visu  dzīvi ir baudījusi neskaitāmus uzmanības apliecinājumus par savu skaisto ķermeni, tagad parādīsies psiholoģiks diskomforts, depresija (Kā, neviens vairs nesaka komplimentus? Kā, es vairs neesmu skaista?) Ja jaunības gados viņa mēdza stundām stāvēt pie spoguļa, tad tagad spogulis ir viņas lielākais ienaidnieks. Ķemeņa novecošanu neviens vēl nav apturējis- nav atrasts mūžīgais ārējā skaistuma eleksīrs. Agri vai vēlu tas novecos, tas ir fakts..un prātīgi būtu tam gatavoties. Kad nokrīt mānīgā ārējā skaistuma birka, tad parādās viņas patiesais saturs- iedomība, dusmas…faktiski, ja nav nekādu iekšējo kvalitāšu visi no viņas bēgs…un arī viņa pati vairīsies iet sabiedrībā (kuram tad patīk veca grabaža) Un kādas ir iekšējās sajūtas un domas- nāk virsū mazvērtība, dzīves apnikums, tieksme uz pašnāvību…nekā patīkama, tici man…Diezgan sāpīgs scenārijs, tāpēc nevajag apskaust ārējo skaistumu, jo tam ir tendence agri vai vēlu izdzist… Un, ja skaistā sieviete balstās tikai un vienīgi uz savu skaistumu, tad dzīves otrajā pusē viņai būs jāizjūt grūtības. Turpretī iekšējām kvalitātēm nav nodiluma- mīlestība un rūpes, gudrība un labsirdība visos laikos ir nemainīga… Tām vecums nekad nekaitē. Tāpēc tu neskaud un neliec sevi kaktā, labāk uztrennē sevī to iekšējo skaistumu, jo tā vērtība nekad nemainīsies…NEKAD! Pieprasījums pēc tā būs vienmēr…Un vēl, tie, kas meklē tikai ārējo skaistumu- kam tev viņi vajadzīgi? Viņi pazudīs līdz ko tu zaudēsi savas formas. Tie nav uzticami partnerti, nekad nav bijuši un nebūs..tie dzenās pēc tā, kas nekad nebūs mūžīgs… Paši sevi apmānijuši… Kam tev tādus skraidītājus? ”