Es ar tevi sazinos caur stiklu. Caur LCD vai LED stiklu. Jā-ekrānu, kasti, sauc kā gribi, sazinos caur kaut ko. Klikšķinot ar saviem pirkstiem pa taustiņiem no burtiem veidoju vārdus, no vārdiem teikumus. Un caur stiklu tu nolasi manas domas.

Vai arī mēs iebāžam ausīs puļķus un pie mutes piegrūžam kātu, ieslēdzam maģisko stikla aci un dzirdam viens otru, redzam viens otru ne vairs tieši, bet caur stiklu. Mēs nevaram sadoties rokās. Mēs nevaram nosēsties blakus. Mēs nevaram viens otram pieskarties. Stikls priekšā.  Bet, es redzu, kad tu smaidi un atsmaidu tev pretī. Un droši vien smaids ir patiess, bet caur stiklu. Viss noteik caur kaut kādu kasti. Mēs esam reāli, bet neesam. Esam tuvi, bet tāli. Zini, man tevis pietrūkst. Ar savu muti es tev nevaru pa tiešu nodot to, ko domāju. Es nevaru savu roku uzlikt uz tava pleca. Es varu tikai iedomāties, ka to daru…Trennēt savu fantāziju.

Tu brīžiem  esi varbūt ne tik tālu, bet tev nav laika atnākt, tu gribi paspēt ar vien vairāk izdarīt….kaut ko citu. Ir tik maz laika, lai atnāktu, lai satiktos un tik daudz atrunu, jo jādara kaut kas cits. Nē, nē, tu neizvairies no manis. Tev tikai nav laika. Tagad tak’ nevienam nav īsti laika. Tik daudz jādara, jāizdara…Nu nav laika un viss. Viss ir saplānots, ieplānots, daplānots… Bet, ja tā padomā, laika nekad nav, jo kad liekās tas ir, tā parādās garlaicība. Un, lai izvairītos no garlaicības tu esi spiests AIZPILDĪT LAIKU.

Varbūt nemākam atpūsties? Jo atpūsties nozīmē NEDARĪT NEKO…Bet, kad es tev pajautāju-kā tu atpūties? Tu man atbildi..nu kā, pieceļos, sakārtoju māju, izmazgāju drēbes utt utt…Tā taču ir darbība, laika aizpildīšana. Un tu man atbildi-ES TAK NEVARU NEKO NEDARĪT! NEVARU!  Muļķīgi…no vienas puses gribās vairāk brīvā laika, no otras puses, kad tas parādās, tā ar kaut ko jāaizpilda….

Kā klibajam ir vajadzīgs spieķis tā man mikrofons, lai varētu tev pateikt….jā, ko gan pateikt…”čau, kā iet, ko dari?” Uzdot bezjēdzīgos jautājumus un saņemt bezjēdzīgās atbildes? Nē. Zini, man ir tev ko teikt, bet vai tu sadzirdēsi? Jo ausīs tev ir puļķi un paralēli manam teiktajam tu klausies dziesmu…un tin viņu uz repītu, jo šobrīd tā ir tava mīļākā…pēc piecām, sešām dienām tev būs cits hīts, jo iepriekšējais vienkārši piegriezīsies.

Es labāk paklusēšu….

Mēs varētu kaut kad tā satikties bez stikla un puļķiem, pasēdēt viens otrram blakus un paklusēt….Paklusēt bez- ‘”zini”, “eu”,”es”, “man”….

Troksnis rodas klusumā un klusumā pazūd-tas agri vai vēlu beidzas…

Klusums ir mūžīgs.

Es gribēju tev ko teikt, bet…izlādējās baterija un stikls palika melns.

Eju paklusēt….