“Ko gan darīt ar šito plenci, dzērāju? Pasakiet, ko!”, viņa izmisumā izbļauj savu bezspēcību. Viss ir izmēģināts, bet nekas nemainās… “Atkal mēms, pielējies… Ir dauzīts, lamāts, nekā… Atkal pillā un pillā… Nu kad tas vienreiz beigsies? Kad? “ Nekad….

Aizliegums šķiet ļoti iedarbīga metode: “Es tev neļaušu!” Bet, visus aizliegumus gribās apiet. Tas vēl dod papildus adrenalīna un piedzīvojuma garšu…Ak, aizliedzi, nu labi…. Es varu kādu laiku patēlot labo, bet… vienalga palikšu pie sava. Vai arī pretošos, par spīti! “Tu te mani neregulēsi- gribēšu un darīšu!” Aizliegums nav efektīvs, tā drīzāk ir tāda apmulsuma metode, jo nav īstas saidrības, ko citu darīt. Un kad nav skaidrības, tad vajag aizliegt un viss…

Pēc tam lamāšana, vēlēšanās pārmācīt: “Nedzer! Nedari kaunu! “ Tad ultimāti: “Ja tu dzersi, es tevi pametīšu! Ja tu turpināsi nebūs tas un tas…” Nekā… vienalga viss atgriežās vecajās sliedēs… Tā jau tautā saka: “Ieradumam liels spēks!” Un tad vēl solījumi, kuri lūzt kā trausls ledus, pa kuru mēģina staigāt. : “Tu taču man solīji, ka vairs nekad… Tu taču zvērēji!!!!! Tas biji tu? “

Un tu gribi viņu pārmācīt? Tiešām? Tikai rodas labs jautāums- viņa dēļ vai tomēr SEVIS DĒĻ? Sava ideāla dēļ… Paskaties, kādas dusmas un bezjēdzīgas scēnas rodās… Tad tu vaino viņu, tad vaino sevi, tad ienīsti viņu, sevi…Tad pārmet, ka viņš sabojājis tavu dārgo dzīvi, sabojājis absolūti visu… Tad atkal milzīgais žēlums pret viņu..sevi… Tikai rodas jautāums: “Kāpēc mocīties un neiet prom? Kāpēc upurēties? “ Ja tā godīgi un ar vēsu prātu paskatās, tad ir tikai divi varianti- pieņemt un sadzīvot ar šo viņa netikumu vai iet prom… Pārmācīšanas, pretošanās ir bezjēdzīgas. Tās nekad nedod rezultātu, jo patiesībā nemaz nav virzītas uz alkoholiķa labumu. Tur tavas ilūzijas brūk, tu viņu gribi redzēt perfektā gaismā, gribi pārtaisīt pēc sava pieņemtā tēla, kādam tavuprāt viņam (alkoholiķim) jābūt! BET VIŅŠ NAV.. Un tieši tāpēc ir tā cīņa- bezjēdzīgā, jo nav ilgtermiņa izmaiņu… Un tā cīņa patiesībā nav viņa dēļ… tu sevis dēļ cīnies…ne viņa, bet sevis… Tev vajag viņu perfektu, nedzērāju, varbūt žaketē un ar šļipsi ap kaklu… Viņš nav…viņš ir tik tālu nodzēries, ka neprot pat sev bikses nomainīt… Skaudra realitāte… Tāpēc paliek divi varianti- pieņemt un iemācīties sadzīvot… vai iet prom…Viņš ir ieraduma varā….

Viņa diagnoze ir alkoholiķis. Viņš neprot nedzert un kad dzer neprot apstāties. Tāds savdabīgs un viltīgs slazds. Kādas tik tai indei (alkoholam) labās un cēlās īpašības nav piedēvētas. Nu kaut vai…ikdienā cilvēks ir kautrīgs, ierauj čarku un viņam pēkšņi viss atverās, it kā notiek maģiskās pārvērtības, cits cilvēks… Kā viņš var nedzert, ja reālajā “bezšmigas” dzīvē viņš nav nekas, bet te iedzer un viss kauns pie malas, nu tad ir dūša… Viņa prāts burtiski pielīp pudelītei, jo tā it kā nomet nost visus pīvurus, visas barjeras, šķēršļus un atbrīvo! Lai gan tas brīvības mirklis ir īss…vispār apreibuma mirklis ir īss, jo, ja turpina dzert, tad iestājās koma, bezfilma… Un tad jau cilvēks “abrīvotais” par dārzeni pārvēršās. Brīžiem pat dārzeņi ir pievilcīgāki… Jo, ja vēl turpina dzert, tad organisms uzliek mīksto un nāk ārā viss vēderā salietais saturs… Diezgan bēdīga aina, jāatzīst! Nekā cēla! Pamēģini vemjošā dzērājā kaut ko pozitīvu un skaistu iedaudzīt…. Diez vai sanāks….

Ļoti bieži tieši mazvērtība un nenozīmīgums liek ķerties pie “maģiskās dziras”. Aizmiršanās un problēmu slīcināšana… Kad ir kaut kādi kritiski brīži… Roka sniedzās pēc pudelītes vai glāzītes ar “maģiskās dziras” saturu.. Automātiski, bez domāšanas, kā tāds knupītis, kā atbrīvotājs, kā labākais draugs… Un tad vēl tā nenormālā spriedze, kas dien dienā dzen stresa stāvoklī.. “NU KĀ LAI NEPIEDZERĀS ŠAJĀ TRAKAJĀ PASAULĒ? KĀ?”

Visi dzer un es arī… Nedrīkst no kolektīva atšķirties. Es gribu iederēties, gribu būt savējais un ja te dzer, tad man arī kompānijas pēc vajag! Un man patīk būt kompānijas dvēselei, tas ir tik pacilājoši! Bet, bez alkohola nav iespējams… Vispār, kad cilvēks apreibst, tikai tad sākās tie īstie “ekšeni” Tikai tad..Bet visādi citādi, dzīve ir vienmuļa, neinteresanta, visiem tie nopietnie ģīmji, visi ar kaut ko neapmierināti, no skarbās realitātes gribās aizbēgt…un ar maģisko kombināciju- glāze vai pudele pie lūpām un… kā salaulātie svin dzīvi- ierauj un ir jautrība… Viņš saka, ka dzer, lai būtu jautri… Skaidrā prātā viņam nav jautri, paliek garlaicīgi. Bet, tad ierauj un atverās vaļā kaut kādas čakras.

Paskaties, cik daudz spēcīgu argumentu- BEZ ALKOHOLA NEVAR!!!! TAS NAV IESPĒJAMS, JO ZŪD DZĪVES BURVĪBA!” Tādi tie argumenti, jo jebkurai darbībai vienmēr ir motivācija.

Kāpēc piemēram neviens ar tik pat lielu entuziasmu nebāž pirkstus elektrības rozetē? Varētu būt diezgan liels piedzīvojums…. Nebāž, jo zina, ka elektrība var “notirināt”… Nebāž, jo sajūt sāpes, triecienu, sitienu… Skaidri apzinās sekas, it īpaši ja vēl ir dabūts no elektrības pa knaģiem. Gudrākie jau parasti nebāž un nepārbauda, viņiem pietiek ar citu bēdīgajiem piemēriem. Līdz ar to viņiem nav jāizjūt uz savas ādas tās sekas. Vispār gudrākie prot mācīties no svešām kļūdām… Paskatās uz cita kļūdām un tās savā dzīvē nepieļauj.

Alkoholu lietojot to (strāvas triecienu) nejūt. Nu kurš tad domā par kaut kādām aknām un sirds slimībām, utt..? Neviens. Nu kuru interesē tādi abstrakti jēdzienu kā aknu ciroze ar kuru ne viens vien alkohola fanāts ir aizgājis tajā saulē? Nevienu! Dažs labs pat nezin kur viņam aknas atrodās- neredzamas tās. Pat uz nāves gultas esot vienalga zem segas dažam labam paslēpts mazais blašķītis…

“NEVARU BEZ ALKOHOLA….NEVARU!” Grūti, pretīgi, sāpīgi skatīties uz norakstītiem cilvēkiem, kuri patiesībā paši sevi ir norakstījuši. Visu vainu noveļot tad uz gribas spēka trūkumu, tad cilvēcisko vājumu un vēl sazin kādām kaitēm. Ieradumu nekad nevar piespiedu kārtā pārtraukt. IERADUMAM VAJAG LIKT PRETĪ CITU IERADUMU! Un tas jādara ir pašam cilvēkam, neviens cits viņa vietā to neizdarīs. Nekādas lamāšanas, aizliegumi, iebiedēšanas uttt… Kamēr pats nesaprot, ka dara sev pāri, kamēr nesajūt kaut kādu vēlmi tikt vaļā, nekas nemainīsies. Ieradums nemīl pārmaiņas… Tas mīl atkārtošanos… Lai gan tieši pārmaiņas var izraut no kaitīgo ieradumu loka.

Un kas tad ir nekaitīgs ieradums? Tas, kas nenodara pāri nevienam. Piemēram klavieru spēlēšana pāri nevienam nenodara, tieši pretēji- iepriecē daudzus… Vai arī sportošana- pāri nenodara, tieši pretēji organismu stiprina. Ja tā padomā, ļoti daudz visādu nekaitīgo ieradumu, kurus varētu tad likt pretī kaitīgajiem un iemainīt.

Ja ir ieradums dzert tik pat labi var izstrādāt jaunu ieradumu- NEDZERT! Tikai tad rodas jautājums- kāpēc nedzert, ja var dzert? Kāds ieguvums būs no nedzeršanas? Tas ir labs jautājums! Un tad var fokusēt uzmanību uz dzeršanas trūkumiem… Un to vajag darīt pastiprināti, neatlaidīgi skatīties un pamanīt itin visus trūkumus. Un to alkoholam ir pa pilno. Faktiski, ja tā reāli paskatās, nav absolūti nekādu ieguvumu un ja ir, tad tikai uz īsu mirkli, ļoti īsu…

Kaut ko aizliedzot sev vienmēr rodās pretestība, tā ir sevis mocīšana. Bet, lai pārtauktu kaitīgo ieradumu, tieši KAITĪGUMS IR JĀSASKATA!!! Kamēr kaitīgums netiks saskatīts, kāda jēga kaut ko pārtraukt? Nekādas. Zini, būtu forši, ja tajā stāvoklī, kad cilvēks ir pilnīgi pieļurbājies redzētu sevi no malas kaut uz brīdi…tajā cēlajā pozā, kad notiek vemšana vai nespēja paiet, nerunāsim par tādām parādībām kā urīna nesaturēšana… Un vēl nākošā diena, kad ir normala fūga, kad absolūti neko nevar padarīt, kad ir nespēks, galvassāpes, drebuļi, dažam rūdītam alkofanam baltās pelītes… Tik forši būtu, ja pāļa stāvoklī varētu notikt iziešana no sevis un ar skaidru saprātu sava nožēlojamā stāvokļa ieraudzīšana. Un tad tāds patiess atklāsmes moments- “Kāpēc man šito visu vajag? Priekš kam? Kāds labums?” Jo, ja tā padomā, nekāds labums tur nav…ja reāli paskatās uz lietām.

Pirmkātām, par indi vienmēr jāmaksā un tā nekļūst lētāka. Līdz ar to par “burvīgo sajūtu” ir vienmēr jāatdod sava cena. Otrkārt..rodas pieradums…dabīgi, ka pirmā mirkļa sajūtas patiešām šķiet iespaidīgas…bet, tad to pakāpeniski sāk pārņemt atkātošanās…vēlme atkal uzburt tās jaukās sajūtas…bet tām vairs nav tāda intensitāte, jo pirmais mirklis jau ir piedzīvots, katrs nākamais kļūst ar vien pierastāks, pierastāks…līdz iestājoties pārsātinājumam nekādas baudas nav… Tad tas kļūst par vienkārši tupu ieradumu… It kā darbība turpinās, bet nav vairs tās mirkļa burvības.. Un paliek vien imitācija… Bez tam svarīgs faktors, ka cilvēks jau tā pēc savas dabas nav īpaši gudrs, kad viņš piedzerās paliek vēl stulbāks. It kā liekas- o smieklīgi, var ierēkt par viņu, kas pillā, bet patiesībā…nožēlojami… viņš nekontrolē sevi, viņš ir pāratbrīvojies tik ļoti, ka ejot pavelk uz muti, bieži vien viņu jānes citiem, jo pats nav spējīgs uz mājām aiziet…kā invalīds, tikai pats sevi līdz tādam stāvoklim novedis. Nerunāsim par nospiestajām, apspiestajām dusmām, kuras bieži vien uzplaiksnī tajos brīžos, kad ir iedzerts..agresija nāk uz āru, gribās kādam iedot pa muti…tad vēl pastiprināti rēgojās visapkārt kaitnieki un ļaundari, kas tūlīt, tūlīt gribēs nodarīt pāri… Un tad viņš cīnās ar it kā ienaidniekiem. Ļoti daudz gļuku parādās, bet esot indes ietekmē tie nešķiet kā gļuki, tā šķiet realitāte! Pasaulē jau tā pietiek nenormālo…

Nerunāsim par izvarošanām, kuras bieži vien tiek pastrādātas neskaidrā prātā, par pāri nodarījumiem līdzcilvēkiem, par agresīvu runāšanu, par pārlieku lielu emocionalitāti- vienu brīdi ir prieka uzplūdi, nākamajā brīdī vājprātīgas bēdas un asaras. To visu alkohols dara… Cik daudz problēmu nav mēģināts slīcināt alkoholā…Liela jēga būtu, ja pierītos un nākošajā dienā no problēmām ne miņas.. Tad gan būtu labs iemesls pierīties ikreiz, kā rodās problēmas.. .Bet, nē…tās nekur nepazūd…un uz fūgu šķiet vēl milzīgākas nekā kad bija skaidrā prātā.

“Domā, ka aiz labas dzīves es dzeru?” Un tu domā, ka šādā veidā tu savu dzīvi uzlabosi? Uztaisīta mistiska beziseja…bet izeja ir vienmēr, pat ja neuzreiz pamanāma…izeja ir..Un nejau apreibinātā prātā tā radīsies pareiza. Tur skaidrs prāts vajadzīgs, lai atrastu pareizu izeju nevis apreibināts. Jo apreibināts prāts ir halucināciju varā… Tas tik ļoti pārspīlē notiekošo…tik ļoti.. Un cilvēki tajā grimst, pazūd…izsmeļās… Kādas tik muļķīgas un stulabs metodes netiek pielietotas pālī, lai kaut ko risinātu… Kaut vai saspīlētas attiecības… Bieži vien tak tās sačakarē vēl vairāk… “Nē, es tagad piedzeršos un visu pateikšu…!” Noteikti.. un kas būs panākts? Nākošajā dienā lielā nožēlošana, sevis vainošana… Bezjēdzīgus labirintus tas alkohols rada…un neskaidros apstākļos nezkāpēc tieši viņā tiek meklēts patvērums nevis skaidrajā prātā… Savāds tomēr ir tas cilvēks…Grib, lai ir labi, bet tverās pie lietām, kas šo labumu nevis pastiprina, bet iznīcina.

Jo….ja tiešām alkohols būtu tāds brīnumlīdzeklis pret visām kaitēm, tad… JO VAIRĀK DZETU, JO LABĀK VAJADZĒTU PALIKT! Tad tiešām tas būtu Top 1 līdzeklis pret visām problēmām un nebūšanām… Bet labāk nepaliek, tikai uz brīdi ir labi un tad čau…

Viena netipiska aina no kāda alkoholiķa dzīves. Viņš bija ļoti nepārliecināts par sevi, bija mazvērtības nomocīts, tāpēc dzēra, lai kaut cik aizmirstu to savu necilo stāvokli. Un viņam paveicās, jo bija ļoti laba un dzīves gudra draudzene, kura nekad neko viņam nepārmeta, bet vienmēr mēģināja runāt ar šī alkoholiķa LABO PUSI…Nevis uzvēra viņa slikto…(to jau tāpat viņš zin), bet tieši LABO… Un katrā cilvēkā ir gan labā, gan sliktā puse. Uzsverot slikto nekas netiek izmainīts, nekāds progress arī nav iespējams. Jo lamājot, iebāžot acīs- re, kāds tu nekāds… taču ikviens jutās kā vēl lielāka niecība. Parasti tā dara nevis līdzcietīgi bet gan augstprātīgi cilvēki. Nav brīnums, ka ir daļa, kas alkohola reibumā nolemj šķirties no dzīves… Nav bijis neviens, kas izgaismotu viņa labo pusi… Un kur lai smeļās spēka un pārliecības par sevi, ja visu laiku norāda uz tavu bezjēdzīgumu? Tam alkoholiķim bija ļoti paveicies, jo esot kopā ar draudzeni viņš jutās kaut nedaudz kā cilvēks. Lai arī ar savu kaitīgo ieradumu, bet tomēr drusku kā cilvēks…

Varbūt ieraugot savu cilvēcisko daļu, kaut nedaudz, var kļūt sevis ļoti žēl, par to stāvokli, līdz kādam nonācis. Tik ļoti, ka gribās steidzami kaut ko mainīt… Un tieši tas stāvoklis: “Viss, man pietiek! Es šito vairs negribu savā dzīvē…” dod stimulu pārmaiņām. Pārmaiņas jau notiek ik uz soļa, tikai kaitīgais ieradums neļauj tās izdzīvot.

Cik gan brīvs kļūst cilvēks, kad viņam nav sevi jāindē, lai jusos labi… Patiešām, tā ir neaprakstāma brīvība…. Neaprakstāma…