Ak, kāpēc gan tu neesi tāda, kādu es esmu gribējis? Kāpēc tu nespēlē pēc manas stabules? Kāpēc atšķiries? Tu tik tuva man esi bijusi un reizē tāla. Kāpēc tu nedari tā, kā man gribētos? Kāpēc neļaujies manam diktātam? Es visu laiku esmu gribējis tevi tādu, kādu esmu savās iedomās radījis- kā tēlu, kas apmierina visas manas vēlmes un vajadzības.

Bet tu neesi..Un tāpēc radi man dvēsles sāpes. Tu neesi  un es dēļ tā ciešu. Gribēdams tevi saregulēt pēc saviem ieskatiem un priekšstatiem, tu pakļāvies, bet dziļi sevī juti nospiestību.  Tu pakļāvies, lai man izpatiktu.

Viss, ko var iegūt vēloties ietiepīgi savu un tikai savu ir ne brīvu, bet pakļautu tevi. Un pakļautais nekad nebūs brīvs tāpat arī laimīgs. Arī tas, kas pakļauj nebūs… Pakļautais agri vai vēlu, kad nasta par smagu vēlēsies izlausties brīvībā, aizbēgt, nozust.  Un tas pakļāvējam sāpēs…. Sevis uzspiešana otram nekad nenovedīs pie laimes. Ja otra roku tur cieši saspiestu, viņam sāpēs un tas gribēsies izrauties un bēgt..bēgt…bēgt un nekad neatgriesties pie pāri darītāja.

Es noticēju savai ilūzijai, savām  iegribām, bet nekad, nekad neesmu pajautājis ko gribi tu?! Es neesmu atstājis klusumu mūsu telpā, lai būtu iespēja tev runāt un man klausīties. Klusumam vienmēr ir jābūt, jo trokšņa tāpat šajā pasaulē gana. Es protu trokšņot, bet neprotu klusēt. Tam, kas prot klusēt ir vārds jādod nevis tam, kas nemitīgi trokšņo…

Ak, kāpēc gan tu neesi  tāda, kādu es esmu gribējis? Kāpēc gan manas iegribas vienmēr tiek liktas priekšplānā, it kā es te būtu pats svarīgākais. „Man vajag, es pieprasu, būs tā un ne savādāk, dod man, ļauj man…” -balss, kas ne mirkli neapklust. Balss, kas virzīta uz manu es ne tavējo, jo savējo es vienmēr lieku priekšplānā. Un, jo spēcīgāk lieku, jo mazākas iespējas saskaņai ar tevi.

Un kad man tiek atņemts, tad es bļauju piebļaujot visu un visus…es ārdos kā negudrs, graizu sev vēnas,  indējos ar alkoholu, narkotikām, apdullinu sevi, spīdzinu  savu ķermeni..it kā tādējādi būtu iespējams atgūt to, kas zaudēts. It kā tādējādi kaut kas sakārtotos. Es nezinu, kā sakārtot, tāpēc daru tā, kā ierasts. Vājuma brīžos es necenšos risināt problēmu, es viņu vienkārši ignorēju piedzeroties…un „nav problēmas”! Ehh, ja vien visu varētu aizskalot ar alkoholu, iedzer un viss aiztecējis…ja vien… Bet rīts pienāk paģirains un sāpe turpat-priekšā varbūt vēl smeldzīgāka.

Ak kāpēc gan tu neesi tāda, kādu es esmu gribējis? Nu kāpēc tev jābūt ir citai? Sākumā likās, ka viss iet pēc manu iegribu plāna-kas nogāja greizi? Varbūt es biju savam uzstājīgajam stāstam tā noticējis, ka redzēju tikai to, ko gribēju redzēt? Varbūt tu nekad neesi bijusi tāda, kādu mans prāts tevi uzzīmējis? Un es pazudu savās iedomās un nekad neesmu no tām izkļuvis, kā no labirinta, kas ved kaut kur nezin kur, tikai ir tā melīgā  sajūta, ka ved pareizi.

Ak, kāpēc gan es ne reizi neapšaubīju savas gribēšanas…pārāk spēcīgs mans es…tas grib un tāpēc neredz tavējo…un tā neredzot piemāna pats sevi…mans es piemāna pats sevi- tu tur neesi vainojama!

Piedod, ka uzspiedu savu izdomāto stāstu, liku tev viņā iekļauties un pēc tā dzīvot.  Cik gan daudzi vēl tā dzīvo- mokot un mokoties…?