Tiko pamanīju ļoti stulbu sava prāta tendenci pret cilvēkiem, kuri neatbilst manam pieņemtajam vēlamajam modelim- kādam ta ir jābūt cilvēkam un kā viņam jādomā.

Trāpijās pa ceļam viens stūrgalvīgs un absolūti “neadekvāts’’ cilvēks, un likās, ka viņa mērķis ir mani nokaitināt (bet, es aizmirsu vienu svarīgu niansi-viņam ir viņa skatījums un viņam uz to ir tiesības.)   Kā reakcija uz viņa teikto un izturēšanos papriekšu parādijās neizpratne (viņš manuprāt runāja absolūtās aplamības), sekoja aizkaitinājums (viņa teiktais neatbilst manam skatījumam, uzsvars uz MANAM. Un tajā brīdī kaut kā automātiski mans personīgais uzskats par konkrēto jautājumu kļūst vispārīgs, es sāku domāt vispārīgās kategorijās, tādās kā- “visi domā savādāk(tā kā es)”, “lielākā daļa man zināmo  tā neuzskata”, “normāli cilvēki tā nedomā”, utt…bet, lai es iegūtu it kā lielāku mistisko kvorumu atsaucos ne jau vairs uz savu pasaules skatījumu, bet gan vairākumu…)

Un mans aizkaitinājums šo te cilvēku momentāli pataisīja par idiotu- zuda cieņa pret viņu (ko viņš te iedomājas?) tad automātiski parādijās izsmiešana, noniecināšana (baigi gudro te mētā, paskat…) un viss, es vairs nedzirdu ko viņš saka, pretīgi kļūst klausīties, fui (aiztaisi muti!) Mans viedoklis ir tas pareizais un viņa nepareizais..Un mani kaitina, ka viņš te kladzina savu ‘’stulbumu’’.  Un tad pieslēdzās mana mute. Iepriekš gan šis te viss soli pa solim nobrieda prātā un tad pieslēdzās mute, kas sāka jau verbāli iesaistīties (TĀ, LAI IDIOTS DZIRD KA IR IDIOTS!) Mans aizkaitinājuma fons ir ļoti labi sajūtams, tas slēpjas aiz it kā pārliecinošiem, bet tajā pašā laikā uzbrūkošiem ‘’argumentiem’’, es it kā tēloju savaldīšanos, bet patiesībā iekšēji jau esmu salauzts.. Un tieši šī te krasā pretējā viedokļa nepieņemšana mani padara vāju, jo es esmu aizkaitinātā stāvoklī, kas vēlāk pāraug dusmās un tad esmu absolūts zaudētājs.

Ja ar neiiesaistītu prātu to visu no malas paskatītos, tad varētu sajust, tad varētu saprast, cik patiesībā es esmu tālu no patiesības- mana patiesība kļūst bezmaz vai par dzīvības un nāves jautājumu, jo esmu aizkaitināts (ko tas idiņš iedomājas?) Un, jo aizkaitinātāks esmu, jo tendenciozāks palieku, lai arī cenšos ‘’saglabāt svaigo veselo saprātu’’, aizkaitinājums un pēc tam dusmas to aizslauka prom. Afekta stāvoklī es vienkārši besakarīgi bļauju un esmu liekams psihiatriskajā slimnīcā, jo mana smadzeņu puslode, kas atbildīga par loģisko domāšanu ir ciet. Psihiatriskās slimnīcas droši vien būtu pārpildītas….

Patiesībā man patīk līdzīgi domājošie, jo balstu visu dzīvē uz ‘’man patīk’’ un ‘’man nepatīk’’. Bet patiesībā ļoti nedoršs un svārstīgs veids uz kā balstīt savu pārliecību… Tie neērtie, tie citādāk domājošie izraisa iekšējo nemieru, jo redz nepiekrīt manam universālajam un absolūti patiesajam viedoklim, līdz ar to no viņiem tik pa gabalu vai tieši pretēji- jāiznīcina… Bet kā gan zem “”man patīk un man nepatīk prizmas” es varu skaidri redzēt patiesību? Nekā…manas sajūtas var būt kļūdainas un bieži vien ir kļūdainas, ja tās netiek balstītas uz loģiku uz veselo saprātu, kurš nav pzudis tendenciozajos “man patīk” “man nepatīk”.

Es esmu fundamentālists, jā, kas turās pie savas patiesības, kaut tikai tāpēc, ka redz es te gribu būt gudrākais, es te gribu būt nozīmīgākais, svarīgākais…ES! Lai gan nemanu vienu ļoti būtisku problēmu- savu aizkaitinājumu, kas patiesībā manu pozīciju padara ļoti nedrošu, jo man ir bail, ka tik man kaut ko neatņem, ka tik es neizrādos stulbāks, nepilnīgāks, muļķīgāks.. Un, ja tā no malas paskatās- par ko es vispār te iestājos, par kādu vispasaules taisnību un patiesību….? Vai maz tāda ir? Bet nē, redz jācīnās..un bieži vien šīs te bezjēdzīgās cīnīšanās dēļ cieš citi…  Bieži vien ļoti cieš…

“Aizver muti!” … “Vai labāk tomēr runā? Tev ir tiesības uz savu viedokli, lai arī es to nepieņemu, toties aizkaitinājums man atņem cieņu pret tevi! Tieši tas atņem…un tā ir mana kļūda! ”