Aizver acis….redzi,maza puķīte zied.
nezina mērķi tā savu
vienkārši uzzied un zied.
Aizver acis…jūti-laižas taurenis.
netic tas smaguma spēkam,
vienkārši-lido un dzied.
Aizver acis…dzirdi-apkārt tik papeles.
nedomā koki par malku
vienkārši izaug un mieg.
Aizver acis…smaržo-apkārt ir bitītes trīs.
nejūt tās medus garšu,
vienkārši dīcina,sīc.
Aizver acis…garšo uz mēles Tev zemenes.
nezin tās krāsu gammu.
vienkārši priecē un mirdz.
Aizver acis…un vēlies,kas gan Tu gribētu būt?
nezinot iespēju robežu
vienkārši sajūtas rod!
/Lilita Ikale/
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]
