Kas šī ir par tādu nepilnīgu pasauli, kurā nekam nav 100% garantijas. Man gribās, lai ir! Man gribās, lai ir tā, kā es gribu. Man vajag 100% garantiju, lai pasaule ir tāda kā es gribu. Saproti- KĀ ES GRIBU! Un ne savādāku! Ja man rodās kāda vajadzība, kaut visniecīgākā, es gaidu, kad tā par visiem 100 būs apmierināta nevis par 99,7% vai 99,9999999% Kapēc neks nav noteikts? Kapēc viss ir tāds nenoteikts, kā ezītis miglā maldās un maldās un nevar sasaukt savu draugu.
Es gaidu, kad pasaule piepildīs manas viskarstākās vēlēšanās, it kā pasaule nemitīgi man būtu kaut ko parādā! Mans skatiens ir vērsts tur-ārā, jo tur ir viss, kas man vajadzīgs. Apmierini mani pasaule, man ir tik garš saraksts ar vēlmēm. Dod to un dod šito, esi tāds un šitāds- man vajag, saproti?
Visa pasaule grimst nepiepildīto vajadzību purvā un cik daudzi paliek gribot, jo redz tā iekārtots, ka nav 100% garantijas, kad saņemsi vēlamo. Nav! Bet kāpēc nav?
Es meklēju sev vēlamus cilvēkus blakus, bet nezkapēc vienmēr iespraucās nevēlamie. Es gribu, lai par mani domā labas domas, runā labus vārdus, lai ciena un ir pateicīgi, bet nezkapēc gadās tādi, kas ienīst, skauž, neciena… Nu kas tā ir par lietu, ko? Pie kā griesties ar sūdzību, jo te šitajā pasaulē kaut kas ir ne tā kā vajag! Esmu iesprostots savās vēlmēs un izjūtu milzīgas neērtības, jo nav tā apmierinājuma ilgstošā, nav tā garanta.
Iedomājies, es gribu, lai ir tā- kaut ko saņemu, ko esmu vēlējies un esmu apmierināts uz visiem laikiem. Lai mans apmierinājums neizgaist. Piemēram- nopērku vienu automašīnu un esmu laimīgs un apmierināts ar to visu mūžu. Ha…jau pirmajā nedēļā noteikti es sajustu vilšanos, tas nešancē, tas sāk plīst… un pēc pāris gadiem uz šrotu, atā! Un jau paralēli meklēju jaunu mašīnu. Ar otrajām pusītēm līdzīgi. Ilgi meklēju savu…beidzot atrodu un, sasodīts, kādu laiku ir labi, bet tad sākās strīdi un tas viss apnīk un es jau sāku skatīties uz citu ‘’otro pusīti”. Lai gan sākumā likās- uz mūžu man viņa…Ehhh…
Kas tā ir par nepilnīgo pasauli –var būt un var nebūt? Vari saņemt un vari nesaņemt. Bet es GRIBU SAŅEMT-S-A-Ņ-E-M-T! Man vispār nepatīk neviens vārds, kurš sākas ar „ne” Un pats vārds „nepatīk” man nepatīk!
Apsēžos uz lielceļa. Mašīnas lielā jonī traucās šurpu turpu. Kāpēc? Uz kurieni? Vai meklēt piepildījumu tur, kur tam nav 100% garantijas? Ar tādu joni, ar tādu uzstājību visi kaut kur skraida, kaut ko meklē. Bet lielai daļai var gadīties, ka neatradīs. Vēl daļai, ka neatradīs nekad. Bet ir arī daļa laimīgo, kuri atradīs. Un vēl daļa pavisam laimīgo, kuri atradīs negaidījuši… Kad negaida, tad ir pārsteiguma moments.
Es sūtu visumam savu gribējumu un gaidu, kad tas to apmierinās. Tātad pie „visuma” vai varbūt „kosmosa” vai varbūt „Dieva” man jāgriežās ar pretenziju? Jo man neder šitais „var dabūt un var nedabūt”! Man vajag- VARU DABŪT VISU, KO VIEN VĒLOS! Tikai mans „vajag” tomēr paliek gaidīšanas režīmā, jo atbildes nav.
Kaut gan, ja viss būtu nolemts, iedomājies- ja slikti…tad uz visiem laikiem… Tad ir 100% garantija, bet nav nekādas iespējas nekādām izmaiņām. Bet tur, kur ir varianti, ir kaut kāda cerība, ka viss var izmainīties. Varbūt nemaz nevajag to 100% garantiju, jo tad nav variantiem nekādu iespēju. Tad faktiski nekam nav nekādu iespēju…Bet, ja zūd cerība uz izmaiņām, tad cauri ir, tad nolemtība!
Varbūt tomēr labi vien ir, ka nekam nav 100% garantijas? Jo pasaule pastāv uz nemitīgām izmaiņām. Pasaule pastāv un balstās uz nenoteiktību un šī te nenoteiktība tad arī nodrošina to, ka viss ir un tajā pašā laikā nav. Nodrošina plūdumu, nodrošina sākumu un beigas. Un sākums ar beigām ir viens vesels, tikai pretstati. Ja ir nakts, tad ir diena, ja ir silts, tad ir auksts, ja ir dusmas, tad ir mīlestība, ja ir…. Vienīgais, kas ir zināms, ka nekas 100% līdz galam nav noteikts. Vienmēr pastāv varianti. Vienmēr…
Ak jā, tomēr ir gan viena lieta, kam ir 100% garantija. Viena ir…. Zini kāda? 100% es agri vai vēlu NOMIRŠU! Tas ir 100% skaidrs, tikai nav skaidrs kad…. Atkal neskaidrība pie skaidrības. Un parādās cits jautājums- kā es piepildīšu to dzīvi līdz savam vienīgajam 100% garantētajam iznākumam?
Labs jautājums!
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]